2. augusts, plkst. 5:03
Esmu piecēlusies pateicoties savam dabiskajam pulkstenim, kurš pēdējā laikā mani modina aiz vien ātrāk. Laikam jau tādēļ, ka esmu pasākusi iet ātrāk gulēt. Bet šī rīta pamata doma bija celties pēc iespējas ātrāk, lai vakarā nāktu miegs un varētu izgulēties maksimāli ilgāk pirms starta.
Visu rītu pavadu mierīgi, ar kārtīgām brokastīm un nelielu satraukumu par gaidāmajām sacensībām. CĒSIS ECO TRAIL - tas ir nosaukums manam rītdienas piedzīvojumam. Lai gan būs jau ceturtais ultramaratons, baiļu sajūta nepamet ne mirkli, visvairāk jau par doto 14 stundu kontrollaiku. Skrienot pa pliekanu asfaltu būtu iespējams iekļauties, bet nolikumā minētie 1600+ augstuma metri mani biedē kā ļauns murgs. Neskaitot rogainingus, tādus paugurus un nogāzes tik garās distancēs piedzīvojusi vēl nebiju.
2. augusts, plkst. 14:45
Mantu ziņā esmu aprobežojusies ar minimumu, līdzi uz Cēsīm ņemu tikai somu ar drēbēm un nedaudz ēdiena, kā arī skriešanas kedas. Augstuma metru dēļ izlēmu riskēt un skriet ar meža orientēšanās, nevis garo distanču asfalta apaviem. Labāk uzberzt kādu tulznu, nevis ripot lejā no Ozolkalna vai slīdēt pa Rauņa akmeņiem kā slidotavu līdz izpeldējienam :D
Citā ziņā, es jau aptuveni zināju, ko gaidīt no distances. Biju saklausījusies iepriekšējā gada skrējēju atsauksmes gan par marķējumu, gan upi.
2. augusts, plkst. 19:05
Tieku lēnā garā līdz Cēsu Rožu laukumam, pirms tam saņemu Edija pulksteni, kurš GPS režīmā tur krietni ilgāk par manējo, kā arī tam ir iespēja ielādēt maršrutu, kuram sekot. Reģistrējoties man tiek pateikts, ka atbalsts kontrolpunktos ir pret noteikumiem, bet mantas varēs nodot startā sūtīšanai uz 50. kilometru un finišu. Nopriecājos, ka vismaz drēbju maiņa nebūs problēma un steidzami zvanu savai atbalsta komandai, lai paziņotu jaunumus. Uz Cēsīm tomēr viņiem būs jābrauc man pakaļ, taču klasiskā braukšana līdzi ar mašīnu nebūs vajadzīga... laikam.
2. augusts, plkst. 21:54
Istabiņā iekārtojusies esmu, lēnām pārcilāju mantas, iepazīstoties ar blakus dzīvojošiem skrējējiem. Visu daudz maz būtiski sadalu pa maisiem un somām, ātri paēdu makaronus vakariņās un liekos gulēt. Modinātājs uzlikts uz nedaudz pirms trijiem, lai paspētu uzēst brokastis. Uztraukums ir samērā neliels, bail, ka nespēšu piecelties.
3. augusts, plkst. 3:18
Piecēlos bez problēmām, apkārt slāju kā tāds sliņķis. Drēbes-brokastis-zobi-soma un it kā viss. Ar blakus istabiņas biedriem dodamies uz starta autobusu. Ārā ir pamatīgi auksts, knapi iztieku ar džemperi un pēdējā mirklī kabatā iebāžu plānos cimdiņus.
Autobuss tiek piepildīts ar skrējējiem, es izmantoju pēdējo mirkli, lai pagulētu. Izkāpjot no autobusa starta vietā, uznāk traks drebulis un es līdz pēdējam mirklim sēžu satinusies, cik vien varu. Vairāki skrējēji ir pusaizmiguši, es esmu vairāk uztraukta nekā gatava skriešanai. Domas novēršu pļāpājot ar citiem un saucot pēc mammas. Kaut es tagad varētu gulēt siltā gultā.
Tā nu, aizsienu un nolieku finiša/50.km maisus ar mantām, saņemu pēdējos uzmundrinājumus un jau stāvu gandrīz priekšā uz starta līnijas.
-neliela atkāpe no raksta-
"Man parasti vienmēr ir divas skriešanas somas: viena domāta garajiem pārgājieniem, kad attālums starp čekpointiem ir 25+ km, tad es izmantoju lielo mugursomu, kur vietas pietiek visam. Šādos īsajos skrējienos es izmantoju mazo, zaļo somu, kur lieku iekšā tikai pašu nepieciešamāko. Tā kā CETā obligātajā ekipējumā bija iekļauta krūzīte, es biju noraizējusies, jo šādai ekstrai vietas nepietiek. Pašā pēdējā mirklī pirms starta es piekabināju krūzi pie savas numura jostiņas, līdz ar to skrienot, viņa nedaudz kratījās. Tā nu mani viskvēlākie atbalstītāji iesauca mani par “krūzīti”. Paldies. Varēja būt vēl ļaunāk"
3. augusts, plkst. 5:00
Starts! Pulkstenis darbojas nevainojami, skrējienu iesāku lēni. Gluži kā Rīga-Valmiera, arī te man visi nesās garām, arī pirmajā kāpumā. Es vienmēr esmu sev apsolījusi, ka kalnos augšā drīkst neskriet, kā arī nevēlējos pārcensties startā. Laižu garām skrējējus, lēni tipinot pa maliņu. Vienā mirklī mani ļoti pārsteidza kāds jauns puisis. Viņš skrēja garām lejā no kalna, paskatījās un uzrunāja: "Elīna? Veiksmi sacensībās!". Man nebija ne jausmas, kas tas bija par džeku, bet viņa uzmundrinājums mani iepriecināja. Kamēr es aizdomājos par to kā es tiku atpazīta, pienāca jau 2km robeža, kad sagaidīja pirmie atbalstītāji. Ir ļoti forša sajūta apzināties, ka mani atbalsta ne tikai ģimene.
Noskrējiens lejā un palieku viena. Man pret to nav iebildumu, uzņemu savu tempu un izbaudu auksto gaisu. Krūzītes kratīšanās nedaudz apnīk un es to paņemu rokās. Tā kā viņa ir pietiekami viegla, vispār netraucēja tipināšanai. 5km nopīkst uz pulksteņa - 1/16 daļa no trases aizvadīta. Piedzīvoju neaptverami skaistu saulrietu, skrienot pa dažādām lauku sētām. Smaidīgi sveicinos ar katru policistu, kurš ir nolikts drošībai, kad jāšķērso aktīvas satiksmes ielas. No vienas puses - laimīgie, viņiem nav vēl 70km priekšā, no otras puses - nabadziņi, kuri ir pamodināti superagri no rīta, lai pieskatītu trakos ultramaratonistus.
Tieku līdz pirmajai pārejai pie upes. Rūpīgi ievērojot brīdinājumu "UZMANĪBU, SLIDENS!", lēnām slīdu pa tuneli. Otrā galā dzirdu saucienus pēc manis, sāku domāt vai murgoju. Nemurgoju gan - mani sagaida tā pati kompānija, kas otrajā kilometrā. Tieku motivēta turpmākajam upes posmam un kāpumam. Pati īsti vēl nesaprotu, kas apkārt notiek, bet baidos vai upe nebūs pārāk vēsa.
Rauņa sākumā mani sagaida, gan filmētājs, gan fotogrāfe Santa (no Rīga-Valmiera). Nedaudz paskrienu ar filmētāju aiz muguras, taču vēlāk pāreju soļos, jo upe ik pa laikam ir dziļa (līdz viduklim) un akmeņi - slideni.
Nākamos 5km var raksturot kā ļoti spēku atņemošus. Man paliek ļoti auksti brienot pa ūdeni, jo bikses un kedas diezgan ātri izžūst posmos bez upes, taču samitrinās atkal diezgan ātri nonākot upē. Pirmie traki slīpie kāpumi, mani panāk arī nūjotājs. Nošausminājies, ka es esmu parakstījusies uz 80km distanci, viņš raiti pasoļo garām, jo ir drošāks upes vidū par mani. Es traki nepārdzīvoju, cīnos ar aukstumu un slapjumu līdz galam. Tiekot uz ceļa esmu pārlaimīga par paveikto, taču laiku esmu iekavējusi par gandrīz stundu. Nebiju rēķinājusi, ka upes posms būs 5+ km, līdz ar to skriet nebija iespējams. Nedaudz bēdīga, taču apņēmības pilna dodos uz priekšu. Tam sekoja arī pirmās ziņas ģimenei par paveikto, kā arī uz ceļa atrodu telefonu. No visas sirsniņas cenšos paskriet, taču piesmeltās botas neatļauj. Vēders iekurkstas un man sāk pietrūkt spēka. Mierinu, ka kontrolpunktā būs viss man nepieciešamais.
3. augusts, plkst. 8:37
Vaives dzirnavas jeb gadsimta vilšanās. Čekpointā mani sagaida Rērihi un citi brīvprātīgie ar gandrīz tukšu galdu. Man piedāvājumā ir 2 marinēti gurķi, viena olīve, malciņš atgāzētas kolas, pāris tomāta gabaliņi ar cepumiem un maizi, kārtīgs sāls trauks. Esmu ļoti bēdīga, tiešām. Savas garās zeķes izmetu ārā (bija jau savu laiku nokalpojušas), apmainu pret sausām. Apēdu visu, kas lien iekšā, izdzeru tēju un dodos tālāk.
Nepārspīlēju, kad apgalvoju, ka nākamie kilometri līdz otrajam čekpointam bija murgs. Lai gan kājas strādāja monotoni, acis krita ciet (visticamāk samiegojos no tējas) un vēders kurkstēja kā traks. Lēnām ēdu visu, kas man somā, kurā vēlāk pat ietilpinu krūzīti. Ir agrs rīts, ceļš ir vientuļš un garlaicīgs. Ienīstu rītus un šo visvairāk. Parādās pirmās domas par izstāšanos, kuras pārsvarā ierosina spēku izsīkums. Cenšos meklēt iespējas nogriezt maršrutu, kas nesanāca. Mežā, rāpjoties pār kokiem, sanāk apsēsties un gandrīz atlūzt dažos mirkļos.
Kādā mirklī mani panāk arī Aija, ar kuru ceļi krustojās iepriekšējā skrējiensoļojumā. Viņa par mani nedaudz uztraucās, taču uzmundrina un raiti paiet garām. Tas noteikti īsti neko nelīdzēja un, manuprāt, vienā mirklī šīs pārvērtās par tikai tīri izdzīvošanas sacensībām.
3. augusts, plkst. 9:52
Prieks un laime, kad pamanu tālumā telti pie Niniera ezera. Man uznāca trakas asaras, kad sapratu, ka arī šajā vietā īsti nepaēdīšu. Kolu dabonu nedaudz vairāk kā iepriekš, ēdu maizi ar sāli, cepumus un pāris tomātu gabaliņus. Piespiežu sevi saņemties, izvelku telefonu ārā no somas un, pametot brīvprātīgos, uzlieku mūziku. Paldies visiem augstākajiem spēkiem, ka mana pašsajūta uzlabojās.
Es ik pa mirklim uzskrienu. Arī laiks paliek siltāks, priekšā esošie purvi un pauguri īsti netraucē. Esmu iegājusi vairāk tādā monotonā režīmā ar milzīgu vienaldzības piedevu.
Beidzot mani arī panāk pēdējie CET 50km nūjotāji - Kristīne un Dzintars. Lai gan personīgi iepriekš nepazinu sportistus, Kristīne mani uzrunā ar jautājumu: "tu biji tā meitene, kura gulēja uz asfalta pie 100 kilometru atzīmes Rīga-Valmiera?". Atlikušo laiku līdz KP3 pavadam aprunājot ultraskriešanu un nūjošanu un sazin vēl kādus tematus. Biju priecīga par kompāniju kaut uz neilgu laiku, jo zināju, ka 80km un 50km distances drīz sadalīsies.
3. augusts, plkst. 12:09
Trijatā ierodamies Ērgļu klintīs. Prieks satikt možus un dzīvespriecīgus neskrējējus. Meklēju kolu, taču tieku cienāta ar bezalkoholisko mojito, kas nebija vissliktākais variants. Ēdu, ēdu, ēdu, līdz garām aizbizo 26km distances līderis. Uzpildu ūdens sistēmu, kārtējo reizi saņemu sevi rokās un, pēc pavadīta krietni ilga laiciņa punktā, dodos pa izbūvēto pastaigu taku gar Gauju. Kādā mirklī pat nedaudz nokaunos par savu attieksmi - te tomēr ir pilns ar nopietniem un ātriem sportistiem, kamēr es iečilloju ar mūziku un vēl atlikušiem 40 kilometriem. Daudzi ārzemnieki pārliecinās vai man viss ir kārtībā (jo es pamatā gāju). Uzmundrinu garāmgājējus cik vien varu, daļa no tiem rosina man doties līdzi. Tad no manas mutes atskan skaļi smiekli ar devīzi "Ko nu?! Man vēl pietiekami liela distance priekšā, lai nesteigtos." Viens puisis, uzzinot par maniem atlikušajiem 40km, skaļi noteica "Wow! Šī bija mana vislabākā motivācija šodien!" un pat palielināja savu ātrumu. Prieks.
3. augusts, plkst. 13:02
Ir aizgājuši vēl pāris kilometri. Ir interesanti vērot tos, kuri tiešām skrien un ir vēl enerģijas pilni. Mirklī, kad rāpjos dīvainā, mazā pauguriņā, ievēroju kādu sava vecuma meiteni, kura ir pārgājusi soļos. Sākam runāties ar Kristīni par dažādām tēmām, tajā skaitā arī orientēšanos, kuru viņa tik ilgu laiku ir vēlējusies pamēģināt. Apsolu viņu kādreiz pamācīt un nodibinām tīri foršu kontaktu. Nepamanot jau ir pietuvojies 50. kilometrs - pēdējo stundu esmu runājusi ar dažādiem pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem gan par Rīga-Valmiera, gan par skriešanu mežā, gan par manu gaidāmo Norvēģijas braucienu uz Pasaules čempionātu orientēšanās sportā.
Atdaloties no pilnīgi visiem īso distanču skrējējiem, paziņoju brīvprātīgājiem, ka esmu pēdējā garākās trases veicēja un padoties negrasos, var painformēt pārējos. Neilgu laiciņu vēlāk arī mani gaida pārsteigums - mamma ar brāļiem ceļa vidū. Esmu pārlaimīga, kad man stāsta, ka Žagarkalnā tikšu pie salātiņiem un maizītēm, kolas un čipsiem (izklausās pēc VISNEVESELĪGĀKĀS maltītes EVER).
3. augusts, plkst. 14:15
3. augusts, plkst. 15:48
Ēdiens nokritās pārāk ātri. Es drīz vien jau pēc 55. kilometra atkal gribēju ēst. Nebija spēka kustēties superātri vai arī lekt pāri visiem grāvjiem/upītēm , es šo gājienu gar Gauju izbaudīju vairāk kā mocību pilnu pastaigu. Tieši pie 60. km atzīmes es uztaisīju pauzīti. Mans ātrums bija 5 km/h, mamma kontrolpunktā teica: "Elīn, galvenais kusties uz priekšu. Ja labi grib, tad var arī noiet 7 kilometrus stundā", un es par šo domāju ļoti daudz. Man pat tas likās tīri smieklīgi, jo šādā stāvoklī ātrāk paiet nu es galīgi nevarēju. Nekad arī īsti neesmu sapratusi kā darbojas visu atbalstītāju psiholoģija - viņiem taču nav ne jausmas kā jūtās skrējējs un kas darās viņa galvā, taču jebkurš smaids vai smieklīgs uzsauciens var izmainīt pilnībā visu pašsajūtu.
3. augusts, plkst. 17:05
Es zināju, ka kilometru atzīmes kartē jau kādu laiciņu nesakrīt ar pulksteņa izmērīto, iespējams tādēļ es visu laiku atrados kaut kur nekur un viss maršruts uz priekšu virzījās vēl lēnāk. Cīnoties pa Gaujas takām, man vienā mirklī sāk rādīties vairākas vietas un likties, ka es šeit jau esmu bijusi. Pagājušos gados ir notikušas neskaitāmas orientēšanās sacensības Siguldas/Cēsu apkārtnē un dažkārt man uznāk tādi dīvaini "flashbacki". Brīdī, kad liekas, ka atpazīstu katru stūri meža vidū, es saprotu, ka tiešām kaut kas nav labi. Es pat aizveru ciet acis, lai nedomātu par iespējamību, ka es šeit esmu skrējusi 2 gadus atpakaļ ar karti rokās. Pēdējās saprātīgās smadzenes daļas ir pazudušas, taču atgriežas, tiklīdz iznāku uz ceļa. Piesēžu. Saule sāk jau nedaudz svilināt seju un garām brauc 2 tūristu pāri. Ar pēdējiem spēkiem sāku ar viņiem runāties un tas ļoti labi palīdzēja. Turpmākos 2km pavadām kopā - viņi četri tur tempu, es nedaudz paskrienu un mēs aktīvi sarunājamies. Tas ļoti atdzīvināja mani.
Īsi pēc tam, kad šķiramies, jo man ir jānogriežas iekšā mežā, jūtu arī mašīnas tuvošanos. Izrādās, mans brālis mammu cenšas aizvest uz pēdējo čekpointu pa otru pusi. Es ātri izskaidroju viņiem kur tad īsti jābrauc un par to saņemu divas picas šķēles. Vēders atkal nedaudz piepildījās un līdz 66. kilometra punktam kaut kā varēja vēl aizklibot.
3. augusts, plkst. 17:47
Īsu gabaliņu pirms atkalsatikšanās saņemu jautājumu no Edija "vai tu jau satiki savu pārsteigumu?". Uz vienu mirkli man tiešām nebija ne jausmas, ko viņš ar to domāja - varbūt ģimeni? No brāļa biju dzirdējusi, ka viņš no rīta esot zvanījis neskaitāmas reizes un pārliecinājis braukt uz Cēsīm. Pārjautāju. Nē, neesot tas. Un tad es atminos Grīviņu pāri, kuri mani tomēr līdz galam nesagaidīja Rīga-Valmiera pēdējā KP. Atceros viņu solījumu atbalstīt mani CET - varbūt viņi? Nepaiet ne 500 metri un tiešām priekšā bļauj Surikati. Ak vai, cik tā bija milzīga motivācijas deva! Ieva jau bija nofinišējusi šo pašu distanci pirms aptuveni sešām stundām un tagad jau gāja man līdzās sevis iemītās takas. Esmu ļoti patīkami pārsteigta un PĀRLAIMĪGA, ka vieni no maniem lielākajiem elkiem Latvijas skrējēju sabiedrībā ir atbraukuši pie manis. PIE MANIS!!!!!! Pēc visiem murgiem pie Gaujas, es pat tam īsti neticēju vairs.
3. augusts, plkst. 18:30
Fantastiskas sajūtas ir arī ierodoties norunātajā KP vietā, kuru ir atradusi arī mana ģimene. Atguļos. Paliek vēsi. Pieceļos. Ļoti smagi apdomāju izstāties, kad Ieva paziņo, ka priekšā vēl 14km. Gudra atziņa atskan no Pētera: "Elīn, ja tu to dari rezultāta dēļ, tad jēgas tiešām nav vairs pilnīgi nekādas. Ja nē, tad nav variantu - jāturpina. Kāpēc tu vispār skrien garās distances?". Drīz jau būs gads, kopš maniem pirmajiem 100km, bet atbildi vēl neesmu atradusi uz šo jautājumu. Laikam vēlos pierādīt sev, ka māku nepadoties lai vai kādos apstākļos. Par rezultātu nekad neesmu iespringusi - galvenais finišēt. Nu re, tā arī ir atbilde uz manu sabrukuma momentu. Saku milzīgu paldies visiem un dodos tālāk nezināmajā.
Skriet sākumā ir ļoti viegli un forši, ātri apnīk un tad atkal eju. Paliek vēsi, man sāk parādīties ļoti idiotiskas domas par veidiem kā izstāties tā, lai tā nebūtu mana vaina (ar domu, ka es biju spējīga un varēju finišēt, bet tomēr notika kaut kas...), piemēram, iekrist nātrēs vai grāvī, pamežģīt potīti vai noģībt?! Sildu rokas šortos, līdz manas pārdomas pārtrauc vietējie nākot pretī. Paga, tie nav vietējie, es taču viņus pazīstu. Tici vai nē, bet tie atkal ir Surikati, Ievai rokās aliņš un abi priecīgi cilpo pretī, it kā šī tiešām būtu kāda piektdienas pastaiga. Sasmējos, taču esmu kārtīgi izbrīnīta. Es taču tikko viņus redzēju un neapniku ar saviem pilnīgi bezsakarīgajiem stāstiem un gaudošanu?! Tad man pieleca viņu stratēģija - pabraukt ar mašīnu, noparkoties, panākt man pretī, atbalstīt līdz tiekam līdz mašīnai un tad pabraukt tālāk. Ģeniāli. Es vēl joprojām neticu tam, kas notiek un tikai turu līdzi abiem sportistiem. Viegli tas nebija, bet trakoti motivējoši gan! Pretī brauc riteņbraucēja un pārjautā vai es esmu Elīna. Šķiet, ka redzu viņu pirmo reizi, taču viņa apgalvo, ka esot mani atbalstījusi kādā KP. Es tiešām nesaprotu vairs par ko viņa runā, kā arī esmu izbrīnīta par savām atmiņās spējām - es 95% gadījumu cilvēkus atceros.
3. augusts, plkst. 19:36
No Pētera saņemu distances karti un sāku plānot kā nošmaukt marķējumu. Kustos es tāpat lēni un tie šausmu stāsti par gaidāmo kāpumu nav patīkami. Un kārtējo reizi manus stulbos plānus izjauc Grīviņi, kuri gaida priekšā un neatļauj nekādas atkāpes. Atkal pašķiramies un kāpju tik augšā. Arī 73km atzīme nopīkst uz pulksteņa, bet tie tālākie kāpumi ir nesalīdzināmi ar atlikušo attālumu. Pievarot pirmo "kalnu", mani atkal sagaida. Gribu skaļi bļaut un raudāt. Nesanāk. Nedrīkst jau sevi tā apkaunot blakus lielākajiem elkiem. Dodamies lejā. Tad atkal augšā, tikai šoreiz tas ir Ozolkalns. Paveros uz augšu, kur pa kokiem mežakaķa stilā kāpelē jaunas dāmas. Uz manu sveicienu, viena no viņām atbild: "čau, Elīn!". Es esmu vairāk nekā apmulsusi. Es arī šo meiteni vairs neatceros??? Drausmas, es tiešām vairs neesmu es pati. Izrādās, ka tās ir iepriekšējās skolas paralēlklases biedrenes. Un tad izrādās, ka arī Ieva kādreiz tur ir mācījusies. Visu turpmāko Ozolkalnu aprunājam skolas tēmu. Interesanti. Varbūt, ne pārāk. Tad ripojam lejā. Nu, es ripoju traki piesardzīgi, jo tulznas ļoti sāpīgi atgādina par savu esamību. Īstenība, sāp ļoti traki, bet tagad vairs galīgi nav iespēju atkāpties. Atkal jākāpj kaut kur augšā, tad arī lejā. Uz pulksteni es vispār vairs neskatos, tas tikai bojā noskaņojumu.
3. augusts, plkst. 20:53
Esmu palikusi uz kādu mirkli atkal viena un cīnos ar pēdējo kāpumu pēc tam jau ar Cēsu ieliņām. Skrienot paliek vieglāk, īpaši, kad ieraugu pirmo finiša norādi. Pretī nāk arī brīvprātīgais un jautā vai esmu apmaldījusies :D Saku, ka dodos uz finišu un viņš nopūšas - vēl tālu esot. Nekas, turpinu tipināt. Nonākot kāda dīvaina pameža malā, kāpuma augšā ieraugu Surikatus. Esmu ļoti lepna, ka kustos ātrāk nekā iepriekš. Nākamie mirkļi paiet runājot par visdažādākajām tēmām, līdz mirklim, kad ieraugu pili. Vēl tikai mazdrusciņ un būs jau viss...
3. augusts, plkst. 21:40
Tagad jau skrienu ar Pēteri un Ievu blakus. Marķējums ved cauri estrādei, kur kaut kas notiek. Pieskrienu, rādu numuru un prasa, lai laiž iekšā. Biļešu pārbaudītāja iesaucas: "Kā iekšā? Tur tagad notiek opera un tu tur vienkārši skriesi?" Laika nav, es skaļi norūcu: "piekāst to jūsu operu!!" un skrienu apkārt. Atpazīstu reģistrācijas vietu, kur biju gandrīz tieši diennakti iepriekš un ielas galā redzu laukumu. Mani tuvākie sagaida mani ar aplausiem, es ieskrienu Rožu laukumā, apstādinu pulksteni un apsēžos. Viss. Tas bija viss finišs - neviens organizators, neviens sponsoru baneris vai pjedestāls. Viss. Man nobirst pāris asaras, un mamma pasniedz finišētāja medaļu, kā arī saldumu kasti.
