Pārējo rogaineru (un mūsu arī, tik meklē komandu "Krēmerbērni") rezultātus var ieraudzīt šeit:
http://rogaining.lv/jaunumi/data/augsuplades/files/2019/nakts/web/results.htm
Godīgi sakot, riktīgi dīvaini uz sacensībām celties tik vēlu un tīri pat bez uztraukuma. Ierasts, ka uz rogainingiem jau jāsakārtojās iepriekšējā vakarā ar uztraukuma sajūtu vēderā, jāiet agri gulēt un tikpat agri jāceļās un kaut kur vēl jāveļās uz otru Latvijas galu. Tik šoreiz rogainingam starts ir 18:00, jo tas tā speciāli domāts - pirmās 4 stundas pa gaismu/krēslu, tad seko briesmu pilnas 7 stundas pilnīgi tumšā mežā un pati pēdējā stundiņa gaiša, lai var paspēt atripot finišā.
Beidzot esam ieradušies Liepenē, sacensību centrā. Karšu dalīšana nokavēta, daudz neprātojam un kustamies ātri. Šoreiz ar brāli somu kārtošanā izmantojam neierastu taktiku - manis nestajā somā tiek iekrāmētas brāļa līdzņemamie produkti un otrādāk.
Ar šo stratēģiju nācām klajā tajā pašā rītā, jo daudz vieglāk ir pieiet pie komandas biedra un neapstājoties uzēst, nekā vilkt nost savu mugursomu un tad vilkt atpakaļ. Labprāt sev iedotu balvu par tādu ideju, ļoti veiksmīgi strādāja un noteikti izmantosim atkārtoti!
Distance tiek izvēlēta pāris minūšu laikā - esmu pārliecināta, ka nespēšu labi orientēties pa kartes augšdaļu (kāpu rajons) un ūdeņi kartes apakšā mani nebiedē. Krišjānis visam piekrīt, taču esot nedaudz bail - ko mēs iesāksim naktī, purva vidū? Nomierinu brāli, ka lai vai nu kā, bet no meža mēs izkļūsim.
Startējam! Sajūtas brīnišķīgas un vieglā riksīti tipinam. Sen man nebija bijis rogainings, tā gan ir taisnība, biju aizmirsusi siltās sirds sajūtu. Ātri vien noprotam, ka distances sākuma daļa ir līdzīga ar Ilmāru (komanda "Kreisā un Alnis brīvsolī"), kurš mani nemitīgi sauc par pļāpu, tādēļ pozitīvisma labad izlemjam iesākumu pavadīt kopā. Pirmais kontrolpunkts tiek paņemts veiksmīgi, taču uz otro es sāku just asas, dedzinošas sāpes kuņģī. Brālis, kā runāts, turas kopā ar pieredzējušajiem, es knapi velkos nopakaļ. Zinu, ka apstāties līdz nākamajam kontrolpunktam nedrīkst, jo ne brālis, ne es nesekojam līdz kartei un savai atrašanās vietai.
Pēc KP 34 "savākšanas" es par savu fizisko stāvokli informēju brāli un saku, ka nemaz nav tik slikti - sākumu nepārforsēt, labāk ielasīties kartē un saprast kāds šeit reljefs, takas un stigas. Viņam nav citu variantu kā piekrist, tādēļ, strauji samazinot iešanas ātrumu, uz drupām virzamies pa apkārtceļu. Krišjānis man stāsta par florbolu sīki un smalki, es viņam par skriešanas pieredzi. Nonākot pie kontrolpunkta, noprotam, ka mūsu draugi ir jau sen gabalā un par to arī traki nepārdzīvojam.
Interesantās sarunas aizved arī pie pavisam nelielām orientēšanās kļūdām, taču rogainingos tas galīgi nav tik būtiski. Virzoties pirmo garo etapu, uzmanīgi vērojam visus orientierus un kādi tie izskatās dabā. Var just, ka abiem gaidāmā tumsa iedveš bailes, bet izvairīties no tās nevarēs :)
Satiekam arī pirmos meža zvērus, pēc kolas iedzeršanas arī mans kuņģis paliek mierīgāks. Nonākot uz dzeltenās līnijas (pusaizaugušas stigas) secinām, ka tas ir visideālākais pārvietošanās veids dienā - labi redz pa gabalu un ātri var tikt uz priekšu. To arī izmantojam un nemanot virzamies aizvien tālāk uz kartes otru galu.
Arī ikkatrējās dziesmu pauzes mums ir sākušās, skandinām šlāgerus vienu pēc otra. Noskaņojums ir burvīgs, viss izdodas kā iecerēts, gar grāvi virzīties ir pat diezgan viegli. Var redzēt, ka ir iebristas un priekšā redzam arī sieviešu komandu, taču abas diezgan ātri pazūd no mūsu redzesloka.
Uz KP 65 arī iemēģinam grāvi, un divos vārdos - neslikta pārvietošanās. Pirmo reizi arī saslapinam kājas pļaviņā, taču tās ātri izžūst un tā nav tik liela nelaime.
Loģiski izsecinu, ka 53. kontrolpunktu apmeklēsim tikai gadījumā, ja ir nepieciešams dzeršanas punkts. Kā to var pārbaudīt ? Apskatot ūdens krājumus, taču! Brīdī, kad no brāļa somas izvelku TUKŠU (tieši tā - es ar savām vēdergraizēm biju izdzērusi puotru litru ūdens) sistēmu, par vajadzību pieturēt uzpildīšanās punktā vairs nebija jautājumu. Tagad tā padomājot, tiešām tā liekas, ka mums kārtīgi paveicās. Ja mēs nebūtu pārbaudījuši ūdens krājumus, paliktu vispār bez dzeramā.
Slapjais purvs izrādās nav tik slapjš, un grāvis ar kontrolpunktu iekšā arī izrādās tīri sauss. Abi pārlaimīgi lēkājam pa pļavu, nevarot sagaidīt apstāšanās pauzi. Stingri nosaku - 10 minūtes un ne sekundi vairāk. Neesam taču te ballēties vai pieēsties atnākuši.
Papildus ieplānotais kontrolpunkts jau spīdēja pāri visai pļavai, un pēc tā apmeklēšanas dodamies uzpildīties. Brālim jau bija cerības, ka mūs tur kāds sagaidīs ar smaidu un krūzīti rokās, taču es viņam lieku pāragri nesapriecāties. Karti izklājam zemē, paši pielejam sistēmu un Krišjānis ne sekundi negaidot izņem ārā kapes un sāk rīt batonus ar lavašiem. Man brāļa ir patiesi žēl, jo viņam nav ļauts neko ēst ar kapēm mutē. Tās izņemt nedrīkst ilgāk par 2h dienā, kā arī pēc katras ēšanas jāmazgā zobi un mute. Rogainingā vissvarīgākais ir saņemt pietiekamu enerģijas daudzumu no patērētā ēdiena, tādēļ jau no sākuma šaubījos par to, cik tālu tiksim.
Pauzes vidū saņemam zvanu no mīļās mammas, kura pretēji mūsu stratēģijai izvēlējās kartes augšējo pusi. Dzirdam šausminošas atsauksmes par purviem un kontrolpunktu neatrašanu. Nopriecājos, ka mums viss šoreiz pilnīgi pretēji un solām mammai, ka kartes apakšā daudz foršāk ir. Tā nu viņa arī izmantoja mūsu doto padomu. Lukturīši ir uzlikti, paēsts un padzerts arī ir. Pārlaimīgi tipinam pretī naktij, skaļi domājot par to, cik jauki tagad būtu pagulēt siltā gultiņā un kāda velna pēc mēs te vispār skrienam pa kaut kādu akmeņainu ceļu iekšā mežā un vēl pie tam naktī!
Ejot gar dīķi iekšā pakaļ kontrolpunktam, orientējos tik uzmanīgi, ka gandrīz vispār nekustamies uz priekšu. Ļoti bail pieļaut lielas kļūdas jau pašā sākumā. Grāvjus atrodam veiksmīgi, blakus esošajām dāmām piedāvājam savu kompāniju (bailes ņem virsroku), taču viņas laipni atsakās. Nosauc mūs par riktīgi trakiem un ja tā labi padomā, tad taisnība viņām ir. Mums vēl līdz otram kartes galam ir jātiek.
Uz nākamo punktu gar grāvi dodamies ašā solī ar tādu griezīgu baiļu sajūtu (vismaz man tāda bija). Naktī esmu orientējusies nevienu vien reizi, taču šoreiz viss likās šausmīgāk. Kartes mērogs nav tik mazs, naktī detaļas var šķist nenozīmīgas, nepamanāmas un, protams, ir taču arī meža zvēri!
Tagad varam uzelpot, priekšā gaida vairāk kā trīs kilometru gājiens. Kājas pagaidām vēl ir mierīgas, brālim traki salst pirksti par ar ziemas cimdiem. Ierosinu uzskriet ik pa mirklim, taču nevienam no mums īsti nav tādas vēlmes. Sarunas ir palikušas klusākas, apkārt arī nevienu dzīvu dvēseli neredzam, abi pienācīgi virzamies tālāk.
Pēc rāpšanās kalnā pakaļ tik vērtīgajam kontrolpunktam, garastāvoklis atgriežas uz pozitīvās nots. Bailes pa lielam ir pārgājušas un brālis ierosina atkal painteresēties kā distancē veicas mammai ar viņas māsu. Tā arī darām un, izrādās, ka viņas pašlaik atrodas tieši pie mūsu jau apmeklētā dzerampunkta. Nosmejam, ka kamēr viņas atrodas puskartē, mēs esam jau otrā galā un drīz soļosim uz māju pusi :) KP 67 Krišjānis kategoriski atsakās apmeklēt - izskatoties slapjš un piņķerīgs. Es negribot piekāpjos, un labi vien, ka tā bija - finišā uzzinām, ka tur līdz viduklim peldēt varēja. Brāļa intuīcija jau kārtējo reizi labi nostrādā un mēs BEIDZOT sākam arī skriet (sasildīšanās dēļ). Personīgi, es kājās sāpes nejūtu, taču nesūdzētos arī par apstāšanos. Krišjānim viss sāpot un pirksti kārtīgi atsaluši.
Domājot par KP 27 - sanāca diezgan neveiksmīgi. Krišjānis savu karti somā ielika jau pirms garā posma veikšanas un orientēšanās tika pilnībā uzticētta man. Cenšoties sakopot pārpalikušo koncentrēšanos, tomēr neatradu stigu, uz kuras atradās kontrolpukts un attapos pie grāvja. Vēlme meklēt kontrolpunktu nebija nevienam no Krēmērbērniem, tāpēc vienkārši vilkāmies tālāk. KP 43 apmeklējam ar veiksmīgiem saucieniem, taču skaidrs ir, ka nogurums ir piemeklējis mūs abus. Īpaši to var izjust iznākot uz lielā ceļa, kur es pati gandrīz aizmiegu, ejot monotonā tempā. Pie sevis prātoju, ka īstenībā vairāk kontrolpunktus varētu neapmeklēt. Man orientēties tieši tagad šķiet ārprātīgi grūti, un es jau esmu ļoti lepna, ka mēs aizgājām līdz kartes galam tik veiksmīgi! Izskatās, ka mūsu distance būs mērāma virs 50 km atzīmes, kas arī šķiet izdevies skaitlis.
Ar mokām kopoju pēdējās smadzeņu paliekas, lai aizklumpurotu līdz pēdējiem diviem KP. Krišjānis ir pusdzīvs, man tiešām nav ne jausmas kā viņu sasildīt. Kontrolpunktus atrodam labi, un pēc sešinieka paņemšanas šķiet, ka pa ceļu eju ar dārzeni blakus. Ne runā, ne skrien, ieķēries elkonī un knapi kust. Ko šādā mirklī darītu katra laba māsa? Protams, ka sāktu dziedāt. Galvenokārt, es runājos, tik lai pati neaizmigtu. Brālim skaļi stāstu, kur atrodamies, cik labi būs finišā un eju cauri "Prāta vētras" seno dziesmu izlašu repertuāram, cenšoties noturēt iešanas tempu. Viņš nedaudz pasmaida un vienā mirklī apraudās arī.
Esam arī nonākuši pie šosejas, kur brālim solīju, ka atlicis tikai nedaudz. Un, protams, ka es pieļāvu kļūdu , uzmetot kārtīgu līkumu un sajaucot taciņās īsi pirms nogriešanās uz finiša kempingu. Krišjānis izskatās nedaudz dzīvāks, īpaši kad atzīmējamies pēdējā stacijā un iepozējam finiša bildei. Esmu ļoti priecīga, ka viņš izdzīvoja savu pirmo "divpadsmitstundnieku", man gan tas bija jau trešais.
Zupa ir paēsta, auksta duša apmeklēta un ērces nolasītas. Apspriežam distances ar apkārtējiem, visi izskatas ļoti apmierināti ar paveikto. Šis bija tiešām tas rogainings, kuru var ielikt "labo sacensību" mapītē, lai gan pirmo 4 stundu laikā savācām vairāk nekā pusi no kopējā kontrolpunktu skaita.
Ir forši, mums abiem patika! Krišjānis saka, ka no tumsas bail tiešām bija, bet tāds sīkums taču neatturēs no piedzīvojuma! Nākamās sacensības kopā mums būs pēc pusgada, līdz tam gan vēl man ir jāizdzīvo pāris ultramaratoni un brālim - florbola mači.
