Jukola/Venla'17 OKZK sastāvā

Ceturtdien, 15. jūnija vakarā, braucot autobusā uz Igauniju, es uzdevu sev vienu jautājumu – ko es šeit daru ? Atmiņā uzausa pagājušā gada notikums.

Proti, kādā jaukā vasaras dienā es saņemu zvanu no Elizabetes Vimbas ar tiešu jautājumu „Elīn, brauksi uz Jukolu?”. Godīgi sakot, nebija ne jausmas, kas Jukola ir par zvēru, tādēļ apjautājos. Uzzināju, ka tās ir tādas stafetes, kuras ir ļoti „foršas” un OKZK trūkstot viena meitene, tāpēc tāds piedāvājums. Ilgi nedomājot piekritu – sen nebiju braukusi ar kuģi, nerunājot vispār par orientēšanos Skandināvijas valstīs. Par spīti ļoti slapjajam laikam, es, Ziemeļkurzemes sastāvā, jutos mājīgi jau kopš pirmā soļa autobusā. Pamazām iepazinu visus kluba skrējējus un uzreiz sapratu, ka nākamgad gribēšu šo visu atkārtot! Nu un, ka esmu no Ausekļa? Vienreiz gadā taču drīkst pamainīt ierasto kompāniju ;)

Tā nu arī ar pagājušā gada Jukolu viss sākās – pieteicos skriet un attapos autobusā uz Tallinu, guļot pa visu aizmugures beņķi. Pilsētā ieradāmies kādu laiciņu agrāk, tādā veidā paspējot arī nopētīt apkārt esošos kuģus un ostas vispārīgo teritoriju. Laiks uz kuģa paskrēja nemanot, piedzīvojot arī ļoti skaistu saullēktu. Tam sekoja brauciens 400km garumā un bijām klāt sacensību centrā. Laikapstākļi priecēja, odi gan nē. Bet par tiem sūdzēties gan negribējās, jo es taču esmu Jukolā ar burvīgu orientēšanās klubu, darot to, ko mīlu jau trīs gadus!

Venlas rīts sākās ar labām brokastīm un mentālu noskaņošanos sacensībām – galvenais nedabūt „disku”! Pēdējie norādījumi un es jau stāvu pie lentas. Baznīcas zvaniem skanot, garām skrien dažāda vecuma meitenes un sievietes. Visas pamanītās latvietes tiek atbalstītas ar skaļiem saucieniem, un es jau varu gatavoties savam uznācienam, pārstāvot 2. komandu, 2. etapā. Nedaudz paskrienu, ieeju kopā ar Ausekļa meitenēm starta koridorā. Saprotam, ka no rezultātiem neko nesaprotam un cerīgi vingrojam pie stafešu nodošanas vietas. Kas to lai zina, cik mans pirmais etaps ilgi skries?

Ir pagājis nedaudz vairāk par stundu, ātrākās meitenes jau kādu laiku ir mežā. No mūsējām nav ne ziņas. Jūtu, ka uztraukuma līmenis ceļās un sāku apdomāt dažnedažādos scenārijus, kas varētu būt notikuši. Varbūt jau sen ir ārā un meklē mani? Griežoties uz otru pusi, Ausekļa meitenes iebļaujas „Elīn, rekurZiemeļkurzeme!”. Pagriezos tikpat ātri atpakaļ, lai ieraudzītu piekusušo Aivas seju. Stafete veiksmīgi atdota Becim un man parādās laba iespēja ātrajai intervijai. „Nu, kāds mežs? Kur Inese? Kā tev gāja? Karsti nebija? Ak šausmas, es uztraucos?”. Saņemu atpakaļ padomu būt uzmanīgai (ak, nu kad orientēšanās sportā uzmanība ir bijusi lieka?) un gaidīt Inesi, jo viņa tepat vien esot. Paldies visiem augstākajiem spēkiem, ka nekur neaizgāju! Tagad vienīgais mans uzdevums ir pacietīgi gaidīt. Tajā mirklī divas minūtes vilkās desmit reizes ilgāk. Taču savu pirmā etapa skrējēju sagaidīju, uzslavēju par skrējienu, pateicos par karti un pāri tiltam devos iekšā mežā, ar milzīgu gribasspēku izdarīt visu to labāko. Kamēr cenšos tikt galā ar šķietamu bezizmēra karti, dzirdu Aigara saucienus. Tie mani ne tikai ļoti uzmundrina, bet gan arī liek atcerēties jau pieminēto pagājušā gada Jukolu. Toreiz mans uzdevums bija tikt galā ar 3. etapu. Atminējos kā vienu kontrolpunktu meklēju vismaz 10 minūtes, lai gan visu laiku biju bijusi tam blakus. „Viss, šogad tas neatkārtosies,” es sev nosolos kilometru garāku distanci noskriet nedaudz ātrāk.

Ceļš līdz k-punktam grūtības nesagādā. Ieskrienu lēnā riksītī mežā, un uz pirmo kontrolpunktu izvēlos drošu variantu, ejot gar aizliegto teritoriju un piesienoties pie ceļu krustojuma. Ejot no pēdējās piesaistes iekšā punktā, tas man pats uzskrien virsū. Satieku kādu meiteni spilgti dzeltenā kreklā, kura izmisusi jautā, vai mums nav vienādi nākamie kontrolpunkti. Uzmetu aci viņas kartei un saku, ka ja vēlas tad var sekot man. Uzņemos varoņa lomu un ar nedaudz lielāku atbildību rāpjos metrus uz augšu, lai nokļūtu otrajā kontrolpunktā. Trešais, ceturtais un piektais etaps problēmas nerada, savā nedaudz lēnākajā tempā turos. Attālumā dažbrīd pamanu kādu farstu, bet tā īsti par laimi nevienam arī virsū neuzskrēju, jo tie mani pamatīgi mulsina. Garajā etapā izvēlos skriet apkārt pa ceļu, jo nu.. es pat nezinu. Drošība pirmajā vietā un bija spēks skriet. Vēlāk tomēr sapratu, ka ja būtu gājusi ideālo ceļa variantu, finišētu pāris minūtes ātrāk. Beidzot sagaidīju savu mīļāko distances daļu jeb dzeramo punktu. Šajā karstumā bez ūdens šķietami skriet kā bez kartes - gandrīz neiespējami. Ar plunkšķošu vēderu jūtu, ka varu palielināt savu skriešanas ātrumu, jo sākās mani ilgi gaidītie akmeņi. Ar akmeņiem man tiešām ir īpašas attiecības. Vienmēr, kad distancē skrienu un pamanu kādu akmeni, es ieskatos kartē un man top pilnīgi skaidrs pie kura no visiem melnajiem punktiem es atrodos. Maģija? Varbūt. Bet skaidrs bija tas, ka otrā distances daļa man sanāks nevainojami. Un tā arī notika! Vienīgi varētu atzīmēt nelielu pusminūtes kļūdu uz radiopunktu. Iekritu paralēlā situācijā un nedaudz pagāju garām. Taču laikus attapos, un skrēju tālāk uz skaisto 100-to punktu (kas par brīnumu nebija pēdējais!). Tālākie punkti jau bija nedaudz vieglāki, tālumā varēja dzirdēt komentētāja balsi, kas mani iepriecināja pat nedaudz vairāk par dzerampunktu pirms 15 minūtēm. Pievaru pēdējo kilometru skatoties kartē un uz kājām, cenšoties skriet ātrāk, klusi pie sevis murminot nākamā punktu numuru angliski. Mirklī, kad saprotu, ka esmu piekususi, saprotu arī faktu, ka esmu pie pēdējā kontrolpunkta ar ļoti skaistu kārtas skaitli 888. Man vienmēr paticis ieskatīties leģendā cik metru palicis līdz finiša līnijai. Šoreiz no manas mutes atskanēja skaļš „ahhhh”. Vēl puskilometrs???!!! Jācenšas nezaudēt samaņu, jo uzņemtās ūdens rezerves jau ir izsmeltas un spēka arī vairs nav. Piespiežu organismam darboties un pēc izmocītiem 550 metriem, lieku savu emitu stacijā. Bet, pagaidiet, tas taču nav viss! Es biju piemirsusi, ka man ceļš vēl jāturpina, lai Daigai atdotu distances karti. Ak, šausmas, un kāds man ir numurs? Nosviežu savu saņurcīto kartes gabalu uz finiša galda un tupinu savu ceļu pie… piecsimtajiem numuriem? Laikam jau jā. Cenšos pieliekties un saprast, kas man piesprausts pie vēdera. 89.. kas tas par ciparu? Eh, pareizi, numurs taču ir otrādāk! 568 ir karte pie kuras jādodas. Meklējot karti, paspēju vēl atcerēties, kā iepriekšējā gadā centos paņemt karti trīs reizes, bet nesanāca. Šogad man viss sanāk labāk, nu jau ir pieredze. Stipri norauju Daigas distanci un eju uz priekšu. Par laimi, pamanu Daigas seju un laimīgi nododu komandas likteni viņas rokās.

Nu, grūtākā Jukolas daļa priekš manis bija beigusies. Pārkarsusi velkos nolasīt emitu. Neviltots smaids parādījās manā sejā, kad sacensību tiesnesis pasaka to laimīgo frāzi „everthing’sok”. Tieku līdz ūdens krānam un saprotu, ka esmu izdarījusi labu darbu. Garām iet apmierināts Mārtiņš un paslavē. Apjautājos, kur ir Becis, saņemu atbildi, ka tikko arī izskrējusi. Beidzot novelku nost skriešanas kurpes un ieraugu vidēja izmēra tulznu uz pēdas. Nekas, vismaz kāda piemiņa paliks. Atsildošā solī tipinu atpakaļ uz Ziemeļkurzemes placi, atminoties, ka emits jāatdod Anitai jeb savas komandas ceturtajam etapam. Nonākot galā secinu, ka Anita jau devusies prom, bet atzīmēšanās iekārtu ir sev nodrošinājusi. Viss super, tagad tikai atlika turēt īkšķus par atlikušajām dāmām, kurām šis viss piedzīvojums vēl priekšā.

Atkopusies no skrējiena, un pastāstījusi visiem, cik man labi gājis, devos skatīties arī puišu startu, kas bija visnotaļ iespaidīgs! Diemžēl nebiju viens no tiem cilvēkiem, kurš visu nakti sekoja līdzi rezultātiem klātienē. Galvassāpes mani piebeidza, taču paguļot tās pārgāja. Svētdienas rīts tika pavadīts pošoties mājupceļam. Atkal bezgalīgie 400km pa Somiju, tad iekšā kuģī un nobeigumā – 3:00 brokastis Salacgrīvā. Kāpjot no autobusa ārā iedomājos, ka tomēr man vēl viena Jukola ir pievarēta un nenožēloju nevienu mirkli. Vai tas liecina arī par dalību nākamgad? Šķiet, ir par agru spriest, taču katru gadu motivācija noskriet distanci aizvien ātrāk, tikai palielinās!