Griežamies atpakaļ uz Dārziņiem, noejam gar Dolesmuižu un muzeju. Tiekot atpakaļ līdz Zirņu salai saprotu, ka ļoti vēlos aizsniegties līdz 20km robežai un lūdzu kompāniju izmest kādu līkumiņu. Pēc nelielas pačīkstēšanas tomēr izdabonu ārā apstiprinājumu un metam loku līdz Dārziņu ielai. Tā kā puiši nav ikdienā raduši iet šādus attālumus, bija krietni izaicinoši, bet tomēr līdz beigām veiksmīgi tikām.

Kudojara parkā ir pienākusi pusnakts un saņemu pirmos apskāvienus svētkos. Beidzot ir sajūta, ka esmu palikusi nedaudz vecāka :)

Mājās gan skrienu ātri gulēt, jo jāceļas agri un jābrauc kopā ar kursabiedriem fotogrāfēties mūsu podkāstam "Info-dēmija". Kā arī pavisam noteikti jāgatavojas vakaram un simtniekam!

Mantas sakrāmēju uzreiz ap plkst. 13:00, kad atbraucu mājās. Somā leju 2l ūdens, ņemu līdzi vienu gāzēto un vienu sporta dzērienu. No pārtikas produktiem izvēlos vairākus batoniņus, šokolādi, sataisu wrapus un vēl paņemu kabatās graužamos.

2 stundiņas pirms iziešanas vēl sanāk pagulēt. Pieceļos gan ar netipisku neapmierinātību - parasti esmu ļoti sajūsmā par gaidāmo piedzīvojumu, bet šoreiz kaut kā grūti likās. Nakti sola slapju un vēsu.

Ar mani šogad kopā bija jādodās mammas brālim Jurim un viņa draugam Gatim, taču Gatis pēdējā mirklī ir atteicies no piedāvātas pastaigas, tikai solījies sagaidīt mūs no rīta savā mājā uz brokastīm. Tādēļ Juris pie manis ierodas vienatnē un mēs esam gatavi sākt garo pārgājienu!

18. NOVEMBRIS, plkst. 2:03

Ceļš uz Plakanciemu ir diezgan vienmuļš, pilns ar dubļiem un negaidītām bebru šļakatām. Vienai šeit iet noteikti būtu krietni bailīgāk un garlaicīgāk, labi, ka blakus ir Juris ar ko papļāpāt.

Pusnaktī nopriecājamies, ka lietus vēl nedraud un nakts ir tīri silta. Saņemu ziņas, ka Rīgā ne tikai smidzina, bet arī jau sāk traki līt. Ilgi nebija jāgaida, līdz dušu saņēmām arī mēs. Ap plkst. 2:00 velku ārā lietusmēteli un ar nepacietību gaidu Plakanciema autobusa pieturu, kurā varēs ieēst Jura nestos roltonus.

Ilgi gaidīto ciemu īsti tumsā pat saredzēt nevar, ja neskaita blāvo gaismiņu un noputējušu kafijas automātu ceļa malā, pie kādas pamestas ēkas. Pretī nosēžamies pieturā un sākam locīt iekšā visu, ko vien ir iespējams. Apetīte šķiet pat tīri laba, taču aukstums par sevi atgādina aizvien vairāk. Kopumā ceļa malā nosēdējām nepilnu pusstundu. Iziet ārā, tīrā lietū un vējā nav pilnīgi nekādas vēlmes.

Pusseptiņos rītā ierodamies siltās mājās. Es paskatos spogulī un pati nobrīnos cik ārprātīgi bēdīga un nogurusi izskatos.

Pirmo 10 minūšu laikā aizdodos gulēt turpat, uz paklāja istabas vidū. Daļu drēbes noliekam pažāvēties, tikmēr Juris sāk ēst.

Es kopumā nogulēju gandrīz 2 stundas, tad nepilnu stundu centos kaut ko apēst un pašās beigās man bija nepieciešamas vairāk kā 30 minūtes, lai saņemtos doties tālāk. Galvā jau biju izprātojusi, ka 65 kilometri galīgi nav maz, bet tas trīsciparu skaitlis un Jura motivējošie vārdi...

Es gan pati nesaprotu vai es vairāk priecājos, vai tomēr bēdājos par veloceliņu. It kā gabals ir jau iepriekš iets un katrs līkums šķiet pazīstams. Taču no otras puses, šis viss sāk ļoti ievilkties. Man paliek grūti, Juris tik savā tempā iet uz priekšu un mani vairs nevelk. Sāku domāt, cik ļoti vajag man pašai saņemties, lai vispār tiktu līdz Lielupes stacijai, kurā plānojām vēl vienu mini pauzi.

Priedainē nonākot ir 92 kilometru atzīme. Skaidrs, ka nav galīgi vairs daudz palicis un turpinām tik cilpot uz priekšu. Katrs solis jau nāk krietni grūtāk, līdz mirklim, kad pēkšņi atpazīstu oranžu jaciņu. Ar pēdējiem spēkiem sasaucu Lauri, kuram spēju tik parādīt pulksteni ar noieto attālumu. Grūti vispār kaut ko baigi aktīvi stāstīt. Nedaudz tālāk, pie RIMI arī izpelnamies kopīgu bildi.

Tas pēdējais aplis, gar Lielupes staciju, ir kā ķirsītis uz tikko izceptas, mazas kūciņas. Vēders kurkst, bet ieēst nevar, kājas jau ir automātiski sapratušas, kas jādara un tagad tikai sevi jāizklaidē. Ieslēdzu latviešu mūziku un paralēli skatos, kur brauc brāļi ar mammu.. aha, izskatās, ka sagaidīt finišā, pie Bulduru baznīcas.

Juris nodarbojas ar augstāko matemātiku, lai mēs savu pārgājienu noslēgtu ar precīzi 100km, taču tie cipari baigi jūk. Arī man.

Uz veloceliņa, kas iet gandrīz gar jūru, satiekam vairākus svinētājus. Ak pareizi, šodien taču Latvijai ir svētki. Nosvinēsim tiekot mājās!

Tuvojoties Bulduriem, mums piebiedrojas brāļi, vēlāk arī suns Fredis ar manu brālēnu. Vēl īsi pirms baznīcas sasniegšanas izmetam 2 kvartālu līkumu un finišējam ar 100 kilometru un 200 metru atzīmi uz pulksteņa. Nē, nu jā... sajūtas jau foršas.

Nedaudz grūti kājās bija nostāvēt visu to vakaru, taču nākamajā dienā varēju turpināt ikdienas darbus.