Šī ir gluži kā mana dienasgrāmata, visas domas, sajūtas, pārdzīvojumi, viss, viss ir apkopots.
Ceru, ka būšu uzrakstījusi pietiekami interesanti, lai prieks lasīt un ir iedvesma pašam paveikt kaut ko neiedomājamu!
P.s. paralēli stāstījumam, var sekot līdzi kartē: balticmaps.eu
Viss, es piesakos un tam vairs nav atpakaļceļa. Lai būtu vēl pārliecinātāka, uzreiz pārskaitu arī nepieciešamo dalības maksu un pieteikuma anketas ailītē VECUMS ierakstu „Pašlaik ir 17 gadi, bet uz pasākuma datumu būs 18”
Jā, tā tas ir un es to izlēmu – uzreiz, nākamās stundas pēc savas pilngadības sasniegšanas es pavadīšu startējot (un ļoooti arī cerams finišējot) savā pirmajā 100 kilometru pārgājienā! Nav jau tā, ka es pavisam esmu iesācēja – rogainingus skrienu jau sesto gadu, divos gadījumos mežā pat pavadīju 24 stundas. Par pašu pārgājienu informācija minimāla, tik dzirdēju no radinieka par pārgājienu un daudz nedomājot pieteicos – savus 18 gribēju sagaidīt citādāk, un, manuprāt, nav tiešām labāka veida kā pievarēt savu pirmo simtnieku.
Startēju Līgatnē „Lapsu rogainingā” ar diviem foršiem jēkabpiliešiem un 12 stundās beigās pievarējām nedaudz virs 50 kilometriem. Varbūt neizklausās īpaši daudz, bet orientēšanās nakts melnumā mums sagādāja milzīgas grūtības. Par 100 kilometru pārgājienu esmu totāli aizmirsusi.
Startēju jau daudz tuvāk mājām, Rīgas rogainingā. Asfalta segums un nepareizā skriešanas apavu izvēle trakoti ietekmē ātrumu, 6 stundās noskrieti 37 kilometri, pēc kuriem pārvietošanās tāda stīva, jo kājas ir gandrīz lupatās. Vēlāk atceros, ka pēc nedēļas starts pārgājienam un sāku ļoti pamatoti uztraukties par kedām – man ir tikai vienas, ar kurām esmu skrējusi garos gabalus, bet viņas galīgi neder plakanam segumam. Sāk parādīties uztraukums, taču nomierinu sevi ar „viss būs labi” un klasisko „nekas, gan jau visu izdomāsi pēdējā mirklī, kā vienmēr!”
Beidzot ir papildu informācija par gājienu, tajā skaitā arī maršruts. Sākums Mangaļsalā, tālāk būs jāvirzās uz Baltezera pusi, tad Zaķumuiža, vēlāk Ikšķile, pēc kuras seko (pēc maniem aprēķiniem) aptuveni 40 kilometru garš ceļš mājup, uz Rīgas centru. Vai esmu sajūsmā par maršrutu? Godīgi sakot, viss līdz Ikšķilei mani apmierina. Skatoties kartē, noprotu, ka 88. kilometrs vedīs tieši gar manām mājām Dārziņos. Manuprāt, vēl trakāka situācija gadīties nevar, proti, es jau kopš starta būšu sapņojusi par siltu māju, mīkstu gultu un pidžamu.. un tagad sanāk, ka mirklī, kad es būšu pievarējusi deviņas desmitdaļas no maršruta, man tieši gar degunu novilksies vieta, kurā esmu pavadījusi lielāko daļu savas dzīves, trenējusies pagājušās ziemas un zinu kā savus piecus pirkstus.
Nē, nu pārdzīvot jau es pārdzīvošu, bet vēderā kaut kas dīvaini ieņurcas un es šo sajūtu pazīstu. To mēdz dēvēt par satraukumu. Nekas, es atsēžos gultā un sāku mazpamazām veidot sarakstu ar nepieciešamajām lietām.
Ir pienākusi pēdējā diena nepilngadīgo statusā, sajūta trakoti dīvaina. Visi skaisti sapucējušies, ieskaitot mani, skolas koncerts šogad ļoti skaists sanācis. Klasesbiedrenes apspriež, ka šis ir pēdējais šāda veida koncerts, kuru izbaudam, jo mēs taču pēc pāris mēnešiem jau beidzam skolu! Galvā iezogas domas par pilngadību un pārgājienu, satraukuma līmenis pieaug. Pusdienu starpbrīdī stāstu par saviem brīvdienu plāniem, uz mani tikai skatās ar atvērtu muti un sauc par nenormālu. Es tikai pasmejos, jo man ir tikai viena doma galvā: „šis pārgājiens ir tikai visa sākums”
Ir, ir, ir!! Pilngadību ar godu sagaidu uz Jāņogu ielas Dārziņos ar atbilstošu „Birthday song” un sāku 24 stundu atskaiti pārgājienam. Naktī saēdos makaronus un picu, iemiegu ap pieciem rītā, bet tāds jau arī pa lielam bija plāns – naktī gulēt pēc iespējas mazāk, lai kārtīgi varētu nosnausties pirms piedzīvojuma.
Esmu atmodusies, uzvilkusi nedaudz pieklājīgas drēbes un slāju uz tuvāko RIMI, lai sagrābtos visu ēdamo. Protams, nevar nepieminēt, ka pirmo reizi kājās uzvelku mammas šausmīgi vecās un caurumainās kedas, kuras īstenībā ir mīkstas un ērtas un pat nedaudz par lielu , kas ir perfekti priekš pārgājiena. Iepirkumu saraksts, varbūt nedaudz dīvains, bet sastāvēja no mazuļu augļu putriņām, pāris šokolādes batoniem, čipsiem, trim (ne vairāk un ne mazāk!!) sarkanajiem sīpoliem, iebiezinātā piena ar kakao (parastais bija tikai bundžā un tādu es točna nestiepšu līdzi), kā arī pilnīgā jaunatklājuma vārdā putukrējuma flakons. Ieraudzīju skaistos aparātus gozējamies ledusskapī un nevarēju noturēties, jo zināju, ka aptuveni 56. kilometrā man tāds sakārosies.
Modinātājs skan ļoti neparastā stundā, taču es mostos no diendusas. Ieeju superkarstā vannā, un pēc tradīcijas kārtoju mantas pēdējā mirklī. Mamma ir atbraukusi no rogaininga, es saņemu somu un mēs kopīgi vienojamies kur un kā tiekamies. Plāns šķiet vienkāršs: es braucu uz mangaļsalu ar visām pārgājiena mantām, līdzi neko papildu neņemu. Līdz 65. kilometram būs ar visu līdzpaņemto jāizdzīvo, Ikšķilē satikšu mammu un sevis sapakotu somu, kā arī dabūšu nūjas, ja nepieciešams. Salieku ērtas drēbes arī finiša somā un iemetu savus mīļos krokšus, par kuru nepieciešamību sāku šaubīties, jo priekšnojauta saka, ka pēc 100 kilometriem es savas pēdas nevarēšu iestumt nevienos apavos. Viss ir nopirkts un nekas nav aizmirsts, vienīgā lieta, par kuru nedaudz bēdājos – nevaru atrast plānās bikses, ko vilkt pa virsu šortiem un garajām zeķēm. Laika nav, šortus nomainu pret pusgarajām biksēm ar domu, ka kājas tāpat es visu laiku kustināšu, gan jau auksti nebūs.
Esmu veiksmīgi tikusi līdz Rīgas centram, ieturu sātīgu maltīti savā mīļākajā ēstuvē. Protams, ka tieku galā tikai ar knapi pusi no burgera, visu smuki ietinu līdzi ar domu, ka būs, ko uzēst brokastīs Zaķumuižā. Šis jau ir laiks, kad nejūtu nevienu mirkli bez uztraukuma, viss šķiet sagriezies un nepareizs. Apsveru dzīves jēgu un vispār parādījās jautājums „kāpēc es kaut ko tik stulbu daru?”. Iedrošinu sevi ar faktiem ,ka gan jau kārtējo reizi būšu visjaunākā dalībniece, neviens savu dzimšanas dienu nesvin tik forši, cik es, kā arī pats galvenais – nevaru jau sagaidīt, kad redzēšu mammu!
Laiks skrien ātri un autobuss izmet mūs ārā pie starta vietas, kopā ar tikko iepazīto Endiju un viņa čomu ejam uz startu. Cītīgi stāstu par saviem plāniem, lai gan priekšnojauta nav no tām labākajām. Bariņš iestumjamies kafejnīcā, dodos pie reģistrācijas galda un saņemu nepieciešamās lietas – starta numuru un kartes.
Satieku pāris pazīstamas sejas, atrodu brīvu vietiņu uz skatuves un apsēžos pēdējo reizi. Ir doma pārkrāmēt somu, atbildēt uz pēdējiem dzimšanas dienas apveikumiem, sabāzt kabatā nepieciešamo un noskaņoties. Visus manus mierīgos plānus izjauc Ausma, kura manā acu priekšā velk ārā ģitāru. Kas tad nu notiks? Izrādās viņai ir uzticēts darbs izklaidēt publiku pirms starta, kā sacīt jāsaka „uztaisīt moodu” ar dziesmu palīdzību. Blakus piesēžas Endijs, tiek nodibināts improvizētais ansamblis ‘AEE’ (lai saprastu būtību, nosaukums jāizrunā ļoti skaļi un izteiksmīgi), tālākais pat nav jāstāsta. Cenšos dziedāt visas Ausmas diktētās dziesmas, paralēli darot sev ieplānotos darbus. Dziesmas skaistākas viena par otru, tika radīts brīnišķīgs noskaņojums, uztraukums nozuda krūmos. Nepamanot jau pienāk mirklis ar galvenā organizatora Viestura uzrunu un Latvijas himnu.
Es izeju ārā no kafejnīcas, iedzēšu lukturi un uzvelku cimdus. Lēni ieelpoju, izelpoju un sāku. Likās, ka nakts būs ļoti gara un tagad ir īstais laiks, lai iesildītos, vēlāk jau ieiešu cerētajā tempā. Pa lielam visi pārgājiena dalībnieki ir sadalījušies grupiņās/pārīšos, es tik viena tāda individuāliste. Pēc jautrajām sarunām noprotu, ka daudziem šeit mērķis ir tik sasniegt kontrolpunktus, kur apsēsties, pagulēt un papļāpāt. Es pie sevis nosmeju, ka es apstāties ātrāk par 100. kilometru nevēlos. Sāku lēnām tipināt gar otru ceļa pusi un vienā mirklī aptveru, cik kilometri lēni velkās. NENORMĀLI LĒNI. Skrienot orientēšanās sacensībās ir jākoncentrējas uz karti un kontrolpunktiem, šeit tādu nav. Jūtu, ka man noskaņojums ir ļoti labs, ieņemu nedaudz ātrāku tempu un vienā mirklī pamanu, ka man ir kāds sekotājs. Proti, otrā ceļa malā ir kāds jauns puisis, kurš sāk iet tad, kad es pāreju soļos un skrien tad, kad es ieņemu ātrumu. Pie sevis padomāju, ka šaubos vai esmu gatava kompānijai, jo, godīgi sakot, labprāt arī viena paskrietu.
10 minūtes paiet un mēs esam atpakaļ uz trases. Sarunāju turēties ar kanādieti un jelgavnieku kopā, un kopīgi nospriežam kontrolpunktos ilgi neuzturēties. Pēc spirgtās kafijas un cilvēku plūsmas apkārt, parādās enerģija un sākam lēnām skriet gar šoseju. Vēlāk, meklējot vietu, kur nogriezties, sastopam vēl kompāniju - Pāvelu (kurš bija apbruņojies ar armijas somu, izskatījās pēc bandīta un spēra ārā melnos jokus) un Vasju jeb Artūru (viņš gan bija nedaudz klusāks un garāks). Tā nu mēs pieci turpinājām iet kopā, pārgājām pāri šosejai pie Langstiņiem, turpinājām pa mežu līdz Maksteniekiem. Par kompāniju sūdzēties galīgi nevaru, man ļoti patika.
Mēs nedaudz paskrienam, tad atkal paejam. Pa vidu neapstājamies praktiski nekur, taču par spīti tam, kilometri velkas gauži lēni. Ir interesanti runāties ar tikko satiktiem cilvēkiem par pilnīgi dažādām tēmām, stāstīt par sevi un uzklausīt otra dzīvesstāstu. Likās, ka pēdējie 4 kilometri līdz punktam, ka nekustās uz priekšu. Es ar cerību ļoti gaidu pirmos saules stariņus un sāku satraukties, ka tik mēs neesam aizgājuši kaut kur pa tālu. Raizes pārtrauc tilts pāri Juglas upei un mēs jau atrodamies kontrolpunktā ar otro kārtas numuru.
Ēdiens, vismaz man, iekšā iet ļoti nelabprāt, miskastē lido arī burgeris. Par vienu lietu, gan nespēju beigt uztraukties - šoreiz tas ir labās kājas mazais pirksts. It kā es nekad nebiju saskārusies ar tieši šī pirksta tulznu, bet nu neko. Ar Pāvelu nonākam pie lēmuma botai izgriezt caurumu ar nazi. Varbūt palīdzēs, kas to lai zin, viss jau ir tikai galvā. Saņemam otrā kontrolpunkta "badžiņu" un 15 minūšu laikā dodamies tālāk.
Maratons ir pievarēts 7 stundās un es esmu ļoti apmierināta gan ar paveikto, gan ar kāju stāvokli, gan ar atbalstu blakus. Tiek aizsūtīta ļoti pozitīva „labrīt” ziņa mammai un mēs dodamies tālāk. Ar skriešanu vairs neaizraujamies, lai gan rīta dzestrums ir pietiekami atsvaidzinošs. Priekšā mūs sagaida 5-6 km gara, taisna stiga, par kuru es nemaz neesmu sajūsmā. Apkārt ir tikai mežs un es iegrimstu dziļās pārdomās par savu nākotni un vēl citām ļoti vispārīgām tēmām. Gulēt negribas vairs, bet vēlme tikt mājās un iegulties mīkstā gultā pieaug ar katru soli, kuru speru uz priekšu.
Un tad pēkšņi notika tas, ko es negaidīju vispār. Man kā briesmīgs lācis virsū uzleca lūziens, bet ne tāds parasts. Tāds riktīgs un kārtīgs – ar asarām, nemitīgu žēlošanos, gandrīz ar evakuatora izsaukšanu, viss briesmīgi un viss slikti. Un pat nevis vienkārši slikti – slikti vispārākajā pakāpē, tik traki, ka vispār gribas apsēsties un sēdēt. Visa spītība pazuda reizē ar mērķiem, un es nebiju tikusi pat vēl līdz pusei. Kristaps ar jelgavnieku atsakās samazināt tempu, piebiedrojas citam bariņam un man likās, ka tā ir pēdējā reize, kad viņus redzu. Blakus paliek Pāvels, kurš māk no manis izdabūt smieklus un Artūrs, kuram izskatās, ka viss arī piebesījis. Temps strauji nokritās, taču kaut kā slājām uz priekšu. Nonācām vietā, kur jāiet cauri mežam, es vēl izdomāju uzvilkt papildu termokreklu un vēl vienus cimdus. Pāvels nolauž man smuku koku pret kuru atstutēties un mēs dodamies uz priekšu. Briesmīgas sajūtas, briesmīgas, bet ko lai dara? Es zināju, ka man tam ir jātiek pāri, bet vēlme bija precīzi nekāda. Kādu laiciņu vēlāk arī pats Vasja mūs pamet, jo temps ir par lēnu.
Mans vienīgais atlikušais ceļa biedrs no kabatas velk ārā telefonu, izrādās, ka mums tomēr ir līdzīga mūzikas gaume. Viss iekrāsojas nedaudz skaistākās krāsās. Bija pat mirkļi uz šosejas, kad paskrējām, es arī kaut ko pat ieēdu, kā arī vislielākais pārsteigums - kādā ceļu krustojumā satiekam savu veco kompānijas biedru no Jelgavas! Viņam problēmas ar celi, esot izsaucis evakuatoru. Vēlāk sekoja zvans no mammas, ka drīz jau būs Ikšķilē un mēs parēķinājām, ka līdz šī posma beigām tikai 8km atlikuši. Ak jel, cik viņi lēni vilkās! Un vēl organizatoru doma uzdzīt mūs augšā, Ogres Zilajos kalnos bija pavisam ģeniāla. Es vēl ik pa mirklim kaut ko nopinkšķu vai pažēlojos, Pāvels liek man klusēt katru reizi, kad garām iet cilvēki. Mēs runājamies par dažādām tēmām, līdz brīdim, kad pārejam pāri šosejai un nonākam tikai 500 metru attālumā no Ikšķiles Brīvās skolas.
Jā, mēs ierodamies siltā telpā un tiekam pie zupas! Man mamma ir atvedusi vairākas ekstra lietas, pāris no tām izbrāķēju, bet putukrējumu gan ēdu ar prieku. Satieku Kristapu no Kanādas, kurš jau paspējis sarunāt transportu uz savām mājām Salaspilī, tālāk negribot iet. Es apārstēju kājas, dabūju magnija „šotu”, jaunu badžiņu un nūju! O, jā, tas bija ļoti svarīgi šajā mirklī. Šķiet, esmu atguvusi dzīvesprieku, lai gan enerģijas līmenis kritis zem nulles. Pēc minūtēm 20 ceļamies un ar Pāvelu dodamies tālāk. Apstāties vēl negribas, šķiet, ka nekas daudz vairs nav atlicis, ko iet.
Izejam no Ikšķiles tīri labā noskaņojumā. Mammu es esmu redzējusi, esmu paēdusi, tik enerģija kā nav, tā nav. Muskuļi smeldz un es nekad dzīvē nebūtu iedomājusies, ka nākamie 15 kilometri līdz Salaspilij būs grūtākie un ilgākie manā dzīvē. Viss sākās ļoti skaisti un pašsajūta bija uzlabojusies. Kilometru vēlāk maršruts aizveda pie Daugavas un man jau šķita, ka tālumā redzu Salaspili. Likās, ka brāļa pulkstenis uz to mirkli ir galīgi saplīsis, jo attālums skaitījās ļoti lēni. Beigās, protams, es sapratu, ka viss ar skaitāmo ierīci bija kārtībā, jo tā vieta, kuru es tālumā redzēju, bija Saulkalne, kas, godīgi sakot, bija knapi puse no distances. Es, pieķērusies Pāvelam, ar ciet acīm vilkos uz priekšu pa aso vēju un, protams, ka sāka vēl līt lietus! Tikām kādus 8 kilometrus uz priekšu, līdz nonācām pie šosejas. Šajā mirklī man jau šķita, ka jūku prātā – mēs atradāmies aptuveni 10 minūšu braucienā ar MAŠĪNU līdz Salaspilij. Es sāku skaļi runāt ar sevi un uzmundrināt, mans vienīgais kompanjons, šķiet, arī bija jau iekšēji beigts. Kaut kā lēnām un ar mokām aizklumpurējām līdz kontrolpunkta atrašanās vietai.
Salaspilī ierodos pārsalusi un bez pilnīgi jebkādas vēlmes kaut ko turpināt. Domāju, cik forši būtu izstāties, bet atkal, cik tas būtu briesmīgi. Šķiet, ka finišs ir gandrīz vai tepat - atlikuši tik briesmīgi 20km, kurus ar aizvērtām acīm varētu noskriet, jo ir taču mans rajons! Apguļos un džekam, kurš visu laiku skandina, ka viņam ir brīvas vietas busā uz finišu, no veikala pasūtu šokolādes saldējumu (ironiski, bet tas bija tieši tas, ko es vēlējos) un koliņu. Apguļos un no Ilzes saņemu fantastisku kāju masāžu. Pēkšņi sākas drebulis, tik traks, kuru apstādināt galīgi nevaru. Man piedāvā plediņu un spilvenu, šaurajā telpā noguļos garšļaukus un cenšos sev iestātīt, cik traki es nožēlošu, ja izstāšos. Nepagūstu pat atjēgties, kad aizmiegu un pamostos no Ilzes jautājumiem “cik ir 5 reiz 4?” un “kādā krāsā ir tavas botas?”. Man pielec, ka esmu nogulējusi pusstundu un stāvoklis tiešām ir briesmīgs - ārā ir tumšs un vēss, es vēl joprojām trīcu. Aizsnaužos vēlreiz uz pusstundu, Pāvels blakus arī guļ. Sajūta bija drausmīga, šaubījos vai vēlos turpināt. Pretī apsēdās Ilze un deva man ļoti iedvesmojošu runu, stāstot par slaveniem ultra skrējējiem, kuri laicīgi nav pateikuši NĒ un turpinājuši ceļu un nomiruši. Es sāku raudāt un, nezināma iemesla dēļ, atcerējos Edija tekstu “es zināju, ka tu to nevarēsi” un mani šis viss kopā sadusmoja. Man vairs nav citu variantu. Es ceļos, uzvelku Pāvela līdzpaņemto termokreklu (tagad man mugurā bija jau trīs tādi) , jaku pa virsu, izdzeru tēju līdz galam, uzvelku kedas un saku ceļabiedram, ka mēs dodamies. Ārā ir piķa melna nakts un mēs izejam ārā no 4. kontrolpunkta ar jaunu "badžiņu" kabatā.
Temps ir lēns, bet ne tik bezcerīgs kā iepriekš. Tiekam līdz dzelzceļam un iekuļamies kaut kādos dīvainos ērkšķos. Es esmu palikusi pavisam klusa, galvā domas tikai par finiša sasniegšanu. Garām brauc vilcieni, un nevienam pat nav ne jausmas kā es vēlējos vienā tādā ielekt, pilnā nopietnībā, tiekam līdz šosejai un Pāvels saka, ka viņam griboties skriet. Es saku, ka man nav izvēles un mēs lēnām skrienam. Šajā mirklī man sākās burtisks “blackout” - es neko netceros. Ik pa laikam taisīju acis ciet, lai viss ātrāk paiet. Līdz Dienvidu tiltam tiekam tīri veiksmīgi, man šķiet, ka kājas es vairs burtiski nejūtu. Vēlāk seko Mola RIMI , kurā es sasildos un ieķeru aukstu kafiju, jo nu kāpec gan nē. Pretī gar krastmalu nāk ļoti daudz cilvēki no svētku salūta, es esmu palikusi dusmīga, biedēju mazus bērnus un skrienu virsū tiem, kas neskatās uz priekšu. Paši vainīgi, lai dod ceļu kādam, kas tūlīt paveiks savas dzīves lielāko varoņdarbu. Skrienam augšā uz Salu tilta, šo vietu es jau zinu no galvas. Pa vidu tiltam paspēju “sakasīties” ar omītēm, kuras aizšķērso visu eju un otrā tilta galā mani jau gaida pirmais pārsteigums - brālis. Mēs pārejam soļos, man sāk birt milzīgas prieka asaras. Pirms finiša Zaķusalas televīzijas ēkā vēl priekšā mūs sagaida Pāvela vecāki.
Ak, cik labi! Ieejam mājā un finišējam. Seko skaistās finiša bildītes, es izsaku milzīgu pateicību Pāvelam un nokrītu zemē - celties negribu vairs nekad. Ģimene mani apčubina un es jūtos kā paveikusi milzīgu darbu un pati tam vēl neticu. Cik vien varu, aprunājos ar apkārtējiem, bet spēki visi ir izsmelti. Viens sapnis man ir piepildīts, interesanti, kāds būs nākamais?
Es, Elīna Krēmere, guļu savā mīkstajā gultā, tikko pamodusies no kārtējā atlūziena. Protams, ka ir grūti, cīnos ar visu, ko vien varu, bet detaļās neieslīgšu. Jautāju Pāvelam kā šim ar sāpēm, cīņubiedrs atbild, ka nedaudz jūt kājas, bet neesot tik traki – ar mašīnu jau brauc un ir atgriezies ikdienas dzīvē. Es atvainojos??? Mēs pirms 12 stundām finišējām pārgājienu, vai tiešām mums bija vienādas distances? Mirklī, kad tik pat mierīgi man atbildēja arī citi pārgājiena dalībnieki, sapratu, ka ļoti ietekmējoši faktori tomēr ir dzimums, vecums, pieredze un īsto apavu izvēle.
Istabā ienāk mamma ar kārtējām smērītēm un tabletēm. Es jau viņai atkal žēlojos, ka kaut kā nav paveicies. Viņa tikai pasmaida un piedāvā atnest ūdeni – es norādu uz plauktiņu, kur atrodas mana ūdenspudeļu kolekcija. Ticiet vai neticiet, pēc divām minūtēm man klēpī atrodas skaista, melna pudele ar visbrīnišķīgāko uzrakstu pasaulē „Rīga – Valmiera 107km 2018”. Tas taču bija mājiens, ne ?
Ir pagājusi nedēļa kopš pasākuma – emocijas pierimušās, taču domas, ka tas ir jāatkārto, tikai pastiprinās. Esmu nospraudusi vairākus galamērķus nākamajam gadam, varu apsolīt, ka būs interesanti! Šogad ar skriešanu būs pagrūtāk, viens no kājas pirkstiem vēl joprojām tikai cenšas atgriezties normālā stāvoklī, kā arī mana cīņa ar hipotermiju bija pietiekami liels bieds, lai es pašlaik ietu ārā skriet -5 grādos. Varbūt kādā mirklī tikšu pāri, nu, tam pat nav variantu, bet pagaidām viss ir šķietami atgriezies ierastajās sliedēs un par nākamajiem skrējieniem es varu tikai sapņot…
