Šī pirmdiena, kā jau katra pirmdiena, man bija aizņemta ar dažiem radio darbiņiem kā arī ģimenes apciemojumu par godu valsts svētkiem, protams. Iziet vakarā paskriet 5 km nemaz nebija tik grūti, īpaši jau tādēļ, ka tas ir iestrādāts aplītis.
Par pašsajūtu arī pagaidām sliktu neko nevarēju pateikt.
Skrējiena vidū, ap 3. kilometru negaidīti satiku savu rogaininga biedru Artūru, ar kuru sarunājām noteikti kādu reizi šonedēļ kopīgi pieveikt nedaudz garāku treniņu tepat, Dārziņos.
Viens no retajiem rīta skrējieniem. Uhh, kādā es NEESMU sajūsmā to darīt. Zinu, zinu, ka plkst. 12:00 nav rīts, bet man tā pat īsti nepatīk sākt savu dienu šādi. Lai gan 8 km nav īsti mana mīļākā distance, jau stundu pirms devos skrējienā biju saģērbusies un pacietīgi gaidīju lekcijas beigas. Man jau 14:00 bija jādara citi darbiņi un tos nokavēt nedrīkstēja!
Un viens no galvenajiem iemesliem, kas man patiesi traucēja bija karstums. Jēziņ, cik ārā silts, biju pat gatava izģērbties, lai gan neskrēju pat nemaz tik ātri. 7:00 ir mans, varētu teikt, ka tipināšanas temps. Ļoti priecājos, ka pēc treniņa sanāca arī laiks kārtīgi atstaipīties un pavingrot. Beigās arī visu paspēju!
Pienāca laiks arī vakara treniņam. Godīgi sakot, liekas, ka šī ir pirmā reize, kad trenējos 2x dienā.
Tā kā no rīta jau biju izmocījusies, vakara garo treniņu pārvērtu ātrā pastaigā. Ārā bija tik ļoti apburošs saulriets, ka nolamāju sevi par telefona nepaņemšanu līdzi. Bet kopumā ļoti ātrs un labs gājiens, beigās tāpat nedaudz kājas varēja just. Kārtīgi arī izrullēju ikrus, kas bija negaidīti sāpīgs process.
Beigās aizgāju tīri agri pat gulēt, jo nākamajā rītā bija agri jāceļās vēl vienam rīta treniņam. Bet interesantākam ;)
Protams, ierodoties galamērķī, nepagāja ilgs laiks un jau ar brāli bijām izplānojuši 10 kilometru aplīti, kuru kopīgi devāmies skriet. Bijām ļoti izbrīnīti, kad pēc noskrietiem 3 kilometriem, mums vēl joprojām sekoja īrētās viesu mājas vietējais Rokijs. Atbildīgi sunīti pieskatījām arī uz A2 šosejas, tad nogriezāmies uz Palsmanes/Lankaskalna pusi. Lai gan bija vakars, ārā bija krietni silts, arī padzerties līdzi nebija. Abi tipinājām un sapņojām par ledusaukstu koliņu vai salātiņiem (brālis gribēja ēst).
Pēc noskrietiem 9 kilometriem, attapāmies pie Palsmanes kapiem. Netīšām bijām palaiduši garām vietu, kur nogriezties, taču daudz nepārdzīvojām. Nošmaucām nedaudz akas ūdeni turpat, blakus, un es priecājos par savu labo pašsajūtu un ātri noskrietajiem 10 kilometriem. Tad jau pēdējie metri vien gar karjeru un bijām atpakaļ - paēdām, kārtīgi atstaipījāmies, iegājām pirtiņā un naktī burvīgi izgulējāmies (paldies lauku svaigajam gaisam!)
Izeju no viesu mājas un nogriežos pa labi, mundrā solī dodos uz priekšu. Vietējais suns šoreiz neseko, arī mūziku es vēl nelieku. Palieku viena ar savām domām, jūtos patiešām labi. Esmu izskaitļojusi, ka ap sesto kilometru jāgriežās pa labi un tad līdz 18 kilometram vien taisni. Dažas mašīnas brauc garām, apkārt esošie cilvēki uz mani skatās ar izbrīnu.
Esmu sasniegusi Vidagas ciemu, kurā iegriežos vietējā veikalā un papildinu ūdens krājumus, kā arī iemalkoju kolu motivācijai. Pievarēta vien trešdaļa no distances.
Arī turpmākais ceļš nav diez ko interesants, turpinu virzīties gar Gauju, šoreiz ar mūziku un putekļiem sejā ik reizi, kad garām kāds brauc. Ir arī pirmās sastapšanās ar čūsku, neskaitāmiem kukaiņiem, suņiem, govīm un vistām. Man jau kā rīdziniecei šis ir aizraujoši.
Taisnais ceļš ir tieši tik garlaicīgs un vienmuļš kā video izskatās. Nevienas mājas, vien lapsas un citi meža zvēri apkārt. Šeit arī nācās nedaudz pacīnīties ar motivāciju un krītošo iešanas tempu, bet man ir savas metodes kā nepadoties!
Ierodoties Palsmanē pirmo redzu dārziņu ar TIK mīlīgiem un maziņiem trušiem. Atgūstu dzīvesprieku un, jau zinot ceļu uz viesu māju, sāku lēnām skriet. Īsi pirms finiša garām ar riteni minās orientierists, kuru atpazīstu un izplūstu nedaudz garākās runās, nekā vajadzētu. Tomēr neesmu vairākas stundas runājusi. 😄 Vēl pirms skrējiena beigšanas izmetu nelielu līkumu ap karjeru, lai tomēr sanāk maratona distance un ieskrienu atpakaļ viesu mājā pārlaimīga un nelaimīga reizē. Lai gan es visu distanci fiziski jutos labi, tomēr šis skrējiens noteikti atstās sekas uz nākamajiem treniņiem...
Kopumā ar nedēļu esmu ļoti apmierināta un man ir divi varianti kādēļ - vai nu esmu labā fiziskā formā vai arī šis ir tikai sākums. Esmu patīkami satraukta par to, kas mani vēl tikai gaida priekšā un domāju, ka veiksmīgi izdosies pievarēt atlikušos 300 kilometrus
Sveiciens man un citiem izdzīvojušajiem otrajā nedēļā, kura iesākās kā īsta elle! Darbu ir tik daudz kā rudenī krītošo lapu, kuri nāk līdzi ar pamatīgu stresu par visu, ko ir nepieciešams paveikt. Biju gan radio, gan ierakstīju neskaitāmus video savas universitātes sociālajiem tīkliem, gan mēģināju savest kārtībā visus kursa darbus.
Pēc šī visa piedzīvotā, vakarā knapi izvilkos no mājas. Ārā temperatūra knapi turās virs nulles, pūš vējš un smidzina tāds pretīgs lietus. Es esmu nogurusi, gribu vien pagulēt. Mugura par sevi atgādina lielākā apmērā nekā vakar un pašai šķiet, ka knapi kustos un priekšu. Sasniedzot 4 kilometru atzīmi saprotu, ka tik lēni vēl šajā aplī neesmu skrējusi un noskaņojums pamatīgi sabojājās. Kaut kā jau attipināju arī atpakaļ, bet ar pilnībā nekādu gandarījumu. Cerēsim, ka rītdiena būs nedaudz saulaināka...
Esmu apsolījusi sev šodien ļaut saņemties atlikušajai nedēļai ar pusmaratona apļa izpēti. Pēc pusotras nedēļas Latvijas Universitāte, kurā studēju, organizē LU Open sacensības, kurās esmu izvēlējusies veikt pusmaratona distanci. Noteikti nepretendēju uz augstu vietu, vien nedaudz vēlos atgūt sacensību garu, motivāciju ātrāk izkustēties un, ja pašsajūta nepievils, noskriet distanci 2h 30min.
Arī šodiena neļāva atpūsties, tādēļ no mājas izgāju stresa pilna. Pēc pirmajiem 5 kilometriem gan nomierinājos un turpināju ātri vien iet uz priekšu un plānot vietas, kur brāļi varētu organizēt dzerpunktus pusmaratonā.
Jāpiemin, ka šī arī bija pirmā reize, kad gāju tik lielu distanci bez somas ar ūdens sistēmu, vien mazu ūdens pudeli rokās. Diemžēl, to, ka ūdens ir par maz, sapratu pie 15. km un beigās jau biju krietni lēnāka. Nebija mans visātrākais gājiens, bet biju priecīga, ka izturēju līdz galam.
Šis skrējiens (ja to tā var vispār nosaukt) pavisam noteikti bija šīs nedēļas "highlight". Jau pēc pirmā pusotra kilometra vēlējos atdot galus, jo uz labās kājas papēža bija uzmetusies netipiski sāpīga tulzna. Pilnīgi pat tā, ka kāju pie zemes nevarēja pielikt.
Kaut kā jau klumpurēju uz priekšu, jo skriet, brīnumainā kārtā, ir vieglāk nekā iet. Bet tad es apsēžos vienu reizi, tad otru... un trešajā iekrītu zālītē blakus pienenēm. Klau, bet paraudāt taču nedaudz drīkst, vai ne?
Labi, labi, nedrīkst, neesmu jau mazs bērns. Motivēju sevi ar faktu, ka citi skrien 2x ātrāk un ilgāk nekā es, tipināt ar ātrumu 7 minūtes kilometrā ir smieklīgi ikvienam sevis cienošam skrējējam!
Tā kā vasara vēl nav pagodinājusi ar savu klātbūtni, pīpeņu nav, tomēr es paņemu pieneni. Vispār, četras. Sāku nodarboties ar zīlēšanu - man skriet.. man neskriet.. man turpināt.. man padoties.. pie visa ir vainīgs korona vīruss.. vai arī es vienkārši esmu mīkstā? Šis man tīri ātri apnika un turpināju tip-top uz mājām.
Es pat nezinu, ko no šī iemācījos, bet tulzna laikam saprata, ka lieta ir nopietna un pazuda tuvāko stundu laikā.
Un pēc graujoša rīta esam atgriezušies manā mīļākajā dienas daļā - vēlā naktī. Tā kā pēcpusdiena bija produktīva darbu ziņā, vakarā jutos labi un izlēmu tomēr sevi piespiest uz plānoto vakara pastaigu. Vējš bija neplānoti liels un ātri vien sapratu, ka esmu par plānu saģērbusies, bet tur jau neko padarīt vairs nevarēja. Uz HESa man pretī pūš tāds vējš, ka gandrīz aizlidoju.
Noejot lejā, man piezvana draudzene un visu atlikušo ceļu kopā nopļāpājam. Protams, ka tā ir daudz jautrāk nekā iet vienai pašai klusumā, bet tas neapšaubāmi samazināja ātrumu. Esot atpakaļ mājās gan daudz nepārdzīvoju, jo nākamā diena ir brīva un ceru to izbaudīt pilnībā!
Nemelošu sakot, ka šis treniņš mani atdzīvināja - laikam jau tādēļ, ka pa mežu, kur kādu laiciņu nebija skriets.
Laikapstākļi nebija tie labākie - dzestrs ar lietu un stipru vēju. Kopīgi ar brāli orientējāmies caur Baldones brikšņiem un purviem, gandrīz peldējām pāri grāvjiem un beigās izložņājām mototrasi. Otrā kartes galā vien sapratām, ka drīz jau jābrauc mājās, līdz ar to distanci nepiebeidzām līdz galam. Palika ļoti vēsi un slapji, tādēļ pa taciņām skrējām atpakaļ uz mašīnu. Pašās beigās vien nedaudz pietrūka līdz 9 kilometru atzīmei un izskrēju nelielu aplīti.
Nu, nevēlos jums bojāt garastāvokli, bet es arī nebiju pārlaimīga ieraugot šīs dienas solītos laikapstākļus (vētra un lietus). Pat brāļi ir atcēluši savu riteņbraukšanas treniņu. Labā ziņa vien bija tāda, ka man ir atsūtīta paciņa uz pakomātu, kurai varētu aizskriet pakaļ.
Pildot ūdens sistēmu saprotu, ka tā ir kļuvusi tik ļoti caura, ka tek cauri somai un, laikam, tomēr savu laiku ir nokalpojusi. Izskatās, ka jāsāk domāt par skriešanas ekipējuma atjaunināšanu...
Ceļš cauri Rumbulas mazdārziņu rajonam ir tikpat biedējošs kā vienmēr, tik vēl slapjāks ar krūmiem un zālēm. Tieku uz promenādes, kura pavisam tukša (kāds pārsteigums). Tuvāk Mazjumpravas muižai jau sāk parādīties tauta un es pusslapja pieskrienu pie Rimi Zoom. Daži uz mani skatās tā nedaudz šķībi, bet tas netraucē. Pārlaimīga savācu savu paciņu un jau raitākā solī tipinu mājās. Šoreiz vējš pūš no mugurpuses (pozitīvi), taču pie pašām mājām sāk nenormāli gāzt lietus (negatīvi). Esmu gan priecīga par aizvadīto treniņu, pat ja tas nebija tik ātrs - lietus ir tīri atsvaidzinošs.
Pavisam noteikti nemeloju, nosaucot šo par labāko garo treniņu pēdējo 10 mēnešu laikā.
Pamodos kādas 7 minūtes pirms mirkļa, kad plānoju jau iziet no mājas, bet par to traki nepārdzīvoju - ieēdu brokastis, izdzēru kafiju, sapakoju somiņu bez dzeramās sistēmas un tik laidos prom.
Šoreiz gan promenādē parādījās krietni vairāk seju, īsu mirkli vēlāk pamanīju arī pazīstamo skrējēju Lindu Beldavu no Salaspils. Viņa apvaicājās, vai skrienu maratonu, atbildu, ka šodien gan tik daudz neplānoju, vien līdz Jūrmalai jātiek. Saku, lai droši skrien tālāk, es te tik eju, vēl iesildos. Tādā arī iešanas tempā es tieku līdz Dienvidu tiltam, kuram, dodoties pāri, manī pēkšņi parādās tik pozitīvs skats uz dzīvi, ka no laimes iespiedzos un sāku jau tipināt. Man skan lieliska mūzika austiņās un priekšā slavenā Bauskas iela, pa kuru man jau drīz būs jāliek autovadītāja eksāmens. Jūtos pavisam labi, tuvojos arī izslavētajam Māras dīķim, kurš ir iecienīts skrējēju vidū. Tad jau gar Zasulauka staciju un sliedēm, Imantā tieku uz veloceliņa, kurš pa taisno ved uz Jūrmalu. Šeit vairs lielas orientēšanās prasmes nav nepieciešamas, tik virzīties uz priekšu. Vienā mirklī mani pārsteidz milzīgs pretvējš ar krusu - noslēpjos aiz liela transformatora, jo priekšā vēl 10 kilometri un nevēlos iztērēt visus savus spēkus jau šeit. Citi skrējēji, ejot garām, skatās uz mani un smīn, bet es smaidu pretī, jo zinu, ka viņiem nav ne jausmas, līdz kurienei man jātiek. Skriet no Salaspils uz Jūrmalu izklausās krietni tālu.
Tālākais ceļš ir nosacīti vienmuļš, esmu patīkami pārsteigta ieraugot pie Beberbeķu kapu pieturas lielu zilu ūdenskrānu. Man tieši ūdens sāka iet uz beigām. Pačatoju ar vietējiem, turpinu čāpot pa veloceliņu, līdz nonāku zem Jūrmalas gatves atpazīstamā vietā. Pirms nedaudz vairāk kā pusgada ar brāli šeit skrējām rogainingu.
Esot Priedainē laiks uzlabojās un es jau stāvu uz Lielupes tilta - savu prieku nespēju vairs noslēpt, man ir smaids līdz ausīm. Ātri ieskrienu savā iepriekšējā dzīvesvietā pie Līvu Akvaparka un tad dodos uz vecvecāku māju, kur tieku pabarota un apģērbta.
Mammas māsa jautā mammai: "Un kura tad nedēļa šī ir?"
Mamma atbild, ka otrā. Vēl divas priekšā.
Mammas māsa: "Un kā? Sanāk visi 100km nedēļā?"
Es: "Jā! Un vēl pie tam visi 101"
Nedēļas sākumā biju gandrīz pārliecināta, ka padošos, bet neapšaubāmi piektdienas nelielā orientēšanās mani atdzīvināja. Es vienmēr, kad cīnos ar izaicinājumiem, uzskatu, ka visgrūtāk ir tikt līdz pusei. Manā galvā tas ir tā kā atbilde uz jautājumu "cik dziļi var ieiet mežā?". Atbilde ir "līdz pusei, jo pēc tam jau sanāk iet ārā no meža." Tieši ar šādu attieksmi esmu pievarējusi visus iepriekšējos garos gabalus un izskatās, ka pievarēšu arī šo. Lai dzīvo nākamā nedēļa!!!
Man šovakar, pavisam negaidot, kājas ir neticami vieglas un ļoti ātri iet viss uz priekšu, nomainīju pirmdienas piecus kilometrus pret astoņiem. Bet pēc pirmajām 10 minūtēm, man sāk traki dedzināt kuņģi. Un pat tik traki, ka par spīti superīgajam fiziskajam stāvoklim, tomēr nācās pāriet uz iešanas tempu.
Esmu vīlusies savos iekšējos orgānos, bet ko tad treniņa vidū padarīs.
Ātrā gaitā tad arī dodos mājās, lai saprastu, kas par problēmām. Tie bija vēl 4,3km atpakaļ, kuri problēmas nesagādāja.
Un šī gan bija tā superveiksmīgā diena, kad visu rītu ir fantastisks laiks - spīd saule, vēja nav un visi priecīgi. Tā kā šo laiku izmantoju vairāku skolas darbu pabeigšanai, paskriet gāju vien vakarā. Tieši mirklī, kad meklēju, kuru skriešanas kreklu izmantot, sāk līt (drīzāk jau smidzināt, bet dramatiskāk izklausās tā līšanas padarīšana). Bet saņēmos un izgāju.
Kuņģis joprojām sāp, neesmu sajūsmā par šo padarīšanu. Pēc iespējas drīzāk jāpierakstās pie ārsta, lai saprastu, kas tad tur īsti darās.
Un tieši tā, ar vien nepilnu divu stundu starpību, mani jau gaida nākamais treniņš. Pirmo reizi, atkārtoju, pirmo reizi (!) nesaģērbos sportošanas drēbēs, bet gan vien uzvilku džemperi. Nedaudz tā sportošanas sajūta pazuda, bet vismaz gāju ātri un dabūju arī nedaudz iesvīst. Bet ar džemperi ir ērti.
Pie reizes arī parunājos ar draudzeni pa telefonu, lieliski izmantots brīvais mirklis no studiju darbiem.
Šī bija tā diena, kura izvērtās patīkami satraucoša jeb pilna ar dažādām stresa situācijām. Paldies visiem augstākajiem spēkiem, ka vakarā varēju turpināt savu šīs nedēļas ceļu uz 100 kilometriem. Biju nedaudz bravūrīgāka un izvēlējos šoreiz skriet apkārt jau zināmajai Doles salai. Iepriekš biju šo maršrutu vien gājusi.
Lai gan sākumā šķita, ka tipinu par ātru, tā gan nebija - centos saglabāt savu "zelta" ātrumu 7:20 min/km. Daži kilometri bija pāris sekundes ilgāki, daži ātrāki, bet, virspusēji skatoties un dalot treniņu ik pa 5 kilometriem, tie visi tika noskrieti 36 minūtēs un attiecīgi 50, 40 un 24 sekundēs. Jā, tieši tā - visātrāk pieveicu 10. - 15. kilometru. Man parasti arī šķiet, ka īstā iesildīšanās beidzas vien ap desmito kilometru.
Ātrums ideāls un 15 kilometrus notipinu ātrāk par 2 stundām. Manuprāt, tik ātri sen vēl nebija gadījies. Vien ievēroju, ka tiklīdz pulkstenis paziņoja par šo apaļo atzīmi, kad beidzās Rīgas HES, es pēkšņi noguru un pēdējo pusotru kilometru biju ievērojamāki lēnāka. Interesanti, kādēļ ?
Šis treniņš vien pierādīja, ka mans mērķis - pusmaratons ātrāk par 2 stundām un 45 minūtēm ir iespējams! Un par šīs sestdienas virtuālajām sacensībām esmu patīkami satraukta.
Šī liktenīgā diena ir pienākusi - pirmo reizi piedalos virtuālās skriešanas sacensībās. Nekas īpašs jau tas nav, taču izbaudu to, ka varu skriet viena. Tas pamatā arī ir galvenais iemesls, kādēļ nepiedalos "Stirnu Bukos" un visādos maratonos. Jo man netīk skriet lielā barā, kurš ir pilns ar dažādiem profesionāļiem. Esmu pilnīgākā amatiere un kustos lēni.
Rīts iesākās jau ļoti agri, ap astoņiem (man tas ir agri) ar kārtīgām brokastīm. Lai gan tomēr biju satraukusies, tas netraucēja saglabāt možu garu. Dodos arī pamodināt brāli, kurš brauks man līdzi, un paņemu vairākas pudeles ar ūdeni, jo rītu sola karstu.
Vien dažas minūtes pirms desmitiem mēs abi stāvam Daugavas krastā. Esmu gatava sākt, ielieku arī austiņas ar mūziku, brālis saka, ka brauks aiz manis. Precīzi apaļajā stundā sākam, es cenšos kontrolēt tempu un nepārforsēt startu. Ap otro kilometru viss nostabilizējas, jūtos tīri labi un tā arī tipinu ar brāli blakus ap visu Doles salu. Man te patīk, pierasta vide, vien ir ļoti karsts laiks un sapņoju par peldi.
Pirmie 15km ir noskrieti plānotajā laikā, pat nedaudz ātrāk, ar ideālo ātrumu 7:20-7:35 minūtes uz kilometru. Tik šoreiz par savu klātesamību atgādina tā pati problēma, kas pirms dažām dienām - noskrienot no Rīgas HES, parādās milzīgs nogurums un pat sāpes. Īsti nesapratu kā vienā mirklī pilnīgi viss var sagriezties kājām gaisā, es pat īsti paskriet vairs nevarēju un no 17. kilometra gandrīz pilnībā pārgāju soļos. Ātrums strauji nokritās uz 9 min/km, gluži tā pat kā noskaņojums. Nedaudz tuvāk beigām, ar brāļa palīdzību, kurš visu laiku kaut ko stāstīja, saņēmos un pietuvojos 8 min/km, bet jutos jau kā saspiesta jāņoga. Pēdējā kilometrā saprotu, ka vairs nav ko niekoties un atgriežos pie sākotnējā ātruma, bet ar lielām mokām, un tad jau pēdējos 100 metrus skrienu cik ātri vien varu.
21,1 km ir! Nokrītu zemē un pasauļojos. Vēl daži simti metru līdz mājām jāpaiet, bet ir sūdīgi. Atliek vien risināt mīklu - kas notiek noskrienot no HES? Vai pazūd Doles salas aura?
Šodiena tika pavadīta fantastiskā komunikācijas psiholoģijas referāta gaisotnē, jau no agra rīta. Lieki gan šeit minēt, ka pēc vakardienas miegs nāca fantastiski labi. Bet šodien gan strādāju tik ilgi, līdz galva kūpēja un tad pēcpusdienā devos "nelielā" pastaigā, lai sasniegtu šīs nedēļas 100 kilometru atzīmi.
Nemelošu minot, ka pirmie 10 kilometri bija ļoti mokoši, kamēr pieradu pie iešanas tempa. Tad jau drīz, pēc Dienvidu tilta atguvu prieku, gājienam pievienoju mūziku un jau krietni raitākā solītī devos līdz Ķekavai. Tur mani jau ar sarunu iepriecina labākā draudzene, minoties ar riteni blakus. Uzreiz foršāka pašsajūta un arī jau patipinu uz priekšu - tā iešana ir apnikusi. Ārā ir superbieza migla un ļoti skaists saulriets, nedēļu noslēdzu mājās, turpinot to pašu bēdīgo referātu. Labi vien, ka beigās nopelnītais vērtējums ir deviņi - redz kādu svaigu prātu var iegūt no šādām garām pastaigām!
Trešā nedēļa ir pievarēta visātrāk no visām. Par spīti nedēļas neveiksmīgajam iesākumam, trešdienā saņēmos un ļoti labi paskrēju, esmu arī apmierināta ar pusmaratona rezultātu. Esmu nedaudz gan nobažījusies par nākamo nedēļu, kurā ies pavisam izaicinoši, jo būs jāstrādā paralēli iepriekšējiem darbiem un sportošanai. Bet tagad noteikti nav laiks padoties.
Pārmaiņas pēc arī piektdienu "paņēmu" brīvu. Tīri apdomāšanās pēc. Izdomāju, ka šonedēļ ne reizi neesmu paskrējusi, tādēļ centos sevi piespiest to izdarīt. Neveiksmīgi (svētdien es šo tīri smagi nožēloju).
Bet arī šīs sestdienas pastaigai, gluži kā iepriekšējā nedēļā, iedvesma tika rasta starp pēdējiem izdarāmajiem darbiem universitātē. Ātrums, kā jau attēlā ir redzams, ir pat labāks nekā iepriekš. Ārā bija silts laiks, šoreiz čūskas nesastapu un mājās atgriezos vēl krēslā, skaista saulrieta pavadīta.
Nu tad beidzot ir pienākusi svētdiena, kurā man jāveic godam pilna maratona distance. Tā kā man vēl tik garš aplis nav izveidots, ātri vien nopratu, ka tie būs jākombinē. Jautājums ir - kā? Vai 30+12, vai labāk 38+4 ? Četru kilometru aplis man nav izveidots, kā to skriet? Galvu daudz tomēr nelaužu, pastaigāšos pēc sajūtām.
Ārā ir superkarsta diena, kopā ar labāko draudzeni izejam no manām mājām. Īsi vēl pēc šī nodomāju, ka labprātāk gozītos siltā saulītē un dzertu kādu atspirdzinošu dzērienu. Šodien gan tā nesanāks.
Līdz Ķekavai nonākam ātri, gandrīz pat nepamanu, ka jau 10 kilometri noieti. Tālāk jau seko zināmais ceļš caur Alejām, Katlakalnu, Rāmavu un Valdlaučiem. Īsi pirms Dienvidu tilta sajūtu, ka tomēr tas 12 kilometru aplis būtu par traku noslēgumam. Izvēlos turpināt ceļu līdz Salu tiltam pa Bauskas ielu. Ārā plosās traks vējš, pamanu, ka man no iešanas kājas ir noberzušās un sāk pamatīgi sāpēt. Nonākot jau maskačkas rajonā, sāku lēnām tipināt. Šādi skrienot vairs neberž.
Uz īsu mirkli ieskrienu Circle-K pēc vēlām pusdienām, un tad seko ļoti labi zināmie 9 kilometri pa Ķengaraga promenādi. Lepni varu apgalvot, ka šo visu ceļa posmu tipināju, jo paiet vienkārši nevarēju. Aiz manis rietēja spilgti dzeltena saule un es sajutos kā tāda varone, dodoties mājās.
Vakars sāk palikt vēss, bet esmu atpakaļ. Skaļi sevi nolamāju, ka īsi pirms iepriekšējā skrējiena beigām par agru apstādināju pulksteni. Pietrūka vien 60 metri līdz pilniem 38 kilometriem.
Nofinišējot ātri savienoju telefonu ar pulksteni, lai noskaidrotu, ka man ir palikuši tieši 4 kilometri. Brālis piekrīt ar suni paskriet man līdzi 5 km aplītī. Lai jau sanāk tie skaistie 101 kā iepriekšējās nedēļās!
Protams, ka esmu nogurusi un man sāp viss ķermenis, kājas ir noberzušās un paiet es nevaru. Tādēļ es pavisam lēnā tempā (tanī mirklī likās, ka superātri) tipināju uz priekšu.
Ir stunda pirms pusnakts. Ar brāli un suni ieskrienam sētā. Esmu priecīgākā meitene pasaulē. Es to izdarīju!
Šī neapšaubāmi bija grūta nedēļa, kurā, lai gan tikai pastaigājos, tāpat jutos nogurusi un ļoti daudz ko iemācījos. Pats galvenais noteikti bija fakts, ka darbu tomēr ar šādām fiziskām aktivitātēm nevar apvienot.
Uh, cik šis bija traks, bet fantastisks mēnesis. Es ieguvu sev tik daudz vērtīgas dzīves mācības, uzlaboju fizisko formu, labāk plānoju laiku un savu ēšanu. Esmu diezgan pārliecināta, ka šogad šo vairs neizdosies atkārtot un, visticamāk, atgriezīšos pie ierastajiem 150-250 kilometriem mēnesī.
Treniņi maijā bija visdažādakie, sākot no 3 kilometru īsiem skrējieniem, līdz pat maratona distancēm un ceļošanu uz citām Latvijas pilsētām. Skrēju gan laukos, gan pa Rīgas centru, arī mežā orientēšanās distances. Nedaudz žēl, ka pie dabas nevarēju pavadīt daudz vairāk laika.
Man ir liels prieks, ka arī sāk pamazām atgriezties sacensību vide un gars ikvienam Latvijā. Arī orientēšanās federācija ir izziņojusi tuvāko sacensību datumus, šogad vēl risināsies vairāki ultramaratoni un, protams, arī pārgājieni (gan gari, gan īsi) kopā ar "Soli pa solim".
