Nē, nu jā. Pusgads kopš iepriekšējā divpadsmitstundnieka ir pagājis (par to lasi ŠEIT) un solītais Lapsu rogainings ir klāt. Iepriekšējā naktī kārtīgi pārdomāju iepriekšējā nedēļā pieveikto Jūrmalas rogainingu, kas nu jau ir kļuvis par tradīciju ar brāli. Apdomāju, kā rīt iesim, cik kilometrus pieveiksim, vai apskriesim visus konkurentus? Bet nu camoon, tās taču ir Lapsas - ar notikumiem visneparedzamākais rogainings gadā!
Ar pūlēm veru vaļā acis, līdz brālis atnāk un apguļās blakus. Galvā doma "klau, varbūt tomēr nē? ārā taču TIK ĻOTI auksts!", bet uz šādiem pasākumiem atpakaļceļa vairs nav. Laikam par šādu lietu biju jau piemirsusi.
Somās tiek likti lavaši, batoni un dzērieni. Tam pa virsu arī lieki cimdu un zeķu pāri, vēl vienas bikses, termokrekls un sazin kas vēl. Sajūta, ka ar mūsu somu saturu mežā kādu nedēļu varētu pavadīt, bet nu abi ar Krišjāni labi atceramies pagājušo divpadsmitstundnieku.
Esam nonākuši sacensību centrā, pa ceļam savācot arī konkurentu komandas pārstāvi Aivariņu. Pa ceļam apmaināmies ar jokpilniem komentāriem, taču mēs ar brāli esam nolēmuši necīnīties par uzvaru, bet gan izbaudīt mežus, klintis un kalnus.
Izkāpt no mašīnas negribās - ārā ir tieši tik auksti. Atliek vien saņemties.
Mašīnā izplānot distanci ilgu laiku (kā jau vienmēr) neprasa. It kā ir pāris varianti šur un tur, bet skaidrs, ka ir jādodas uz kartes lejasdaļu un tad naktī jādodas pa ceļu vākt punktus līdz otrai kartes malai un tad atpakaļ uz sacensību centru. Ar brāli vēl īsti nesaprotam kāds būs ātrums un vēlme skriet, bet nu - improvizēsim!
Kārtējo reizi pārliecinos, vai mans plānojums nesakrīt ar mammas domāšanas stilu un, protams, ka sakrita, tādēļ sākumā ieplānojām paņemt vēl papildu punktus, lai netraucētu viens otram.
Somas ir smagas - sākumā tā neliekas kā problēma, bet zinu, ka kādu laiciņu vēlāk tas varētu but liels apgrūtinājums.
Brālis sapakojies ne pa jokam, iesaucu viņu par savu zaļo gurķīti un dodamies starta virzienā.
Īsi pirms dodamies distancē, satiekam Ilzi Lapiņu, pārmijam arī pāris vārdus.
°
STARTS! Sākam lēni tipināt, bet ātri iesilstam un pārejam soļos. Uz pirmo kontrolpunktu ar ciparu 21, ejam kompānijā ar citiem orientieristiem, blakām atpazīstu divas Sarmītes, ar kurām sanācis šķērsot ceļus jau iepriekš. Pārrunājam visas aktivitātes orientēšanās un rogainingu pasaulē, apspriežam arī ikdienu. Kopīgi izlemjam doties arī uz nākamo KP51, nedaudz kļūdāmies aizejot par daudz uz kreiso pusi. Ātri noprotam kļūdu, un neilgi pēc tam jau rāpjamies atpakaļ virsotnē, lai sasniegtu KP24. Arī tas lielas grūtības nesagādā, varu lepoties, ka mans brālis kļuvis par ĻOTI precīzu orientieristu, savukārt es labi pamanu oranžo kontrolpunkta lukturi no tālienes - kopā esam lieliska komanda!
Šeit arī atdalamies no gados vecākajām draudzenēm, kuru plānos neietilpst KP29, taču mēs gana domājam, ka tas ir lieliski pa ceļam! Ar brāli ir sakrājies ļoti daudz par ko parunāt, jo man pēdējā laikā īsti nebija sanācis pavadīt laiku mājās, tādēļ abi kratām ārā sirdis. Ēdam jau pirmos batoniņus, Krišjānis atkal rāda savas fantastiskās orientēšanās prasmes, dodoties uz KP22.
Tagad plānos ir gandrīz mokošākais maršruta gabals - jādodas vien pa ceļu un kalniem, vācot vērtīgus punktus. Esam jau labi iesiluši, drebulis aizgājis prom. No KP22 pāri pa pļavu uz KP50, tad mums piemetās smieklu lēkme attiecībā uz jaunākajiem interneta trendiem. Taisām arī bildes un video, īsāk sakot - izbaudām laiku.
Uz KP57 pamaldamies punkta tuvumā, jo pārliecinu brāli doties otrā virzienā. Pēc šīs kļūdas atdodu pilnīgu vadību Krišjānim, lai arī ceļš uz nākamajiem punktiem nav tik sarežģīts.
Mēs klausāmies mūziku, iepazīstamies ar nedaudzajiem citiem pretimskrējējiem un veiksmīgi atrodam arī KP40
Arī šoreiz jāturpina doties gar Gauju tālāk, cenšamies viens otru uzmundrināt ar dziesmām. Atzīstos, ka sāku nedaudz piekust, bet tempu nesamazinām, jo mums ir skaidri un gaiši noteikts cikos un kur ir jābūt, lai uzliktu lukturus pirms tumsas iestāšanās.
Pēc KP61 apmeklēšanas iegūstam arī kompāniju uz nelielu mirkli.
Kontrolpunktu ar numuru 65 sākam meklēt nedaudz par ātru, taču attopamies laicīgi un veiksmīgi tajā atzīmējamies. Tālāk dodamies pa iepriekš ieteikto Aivara Dzalba ceļu uz KP48. Es jūtos nedaudz aizmigusi, Krišjānis orientējas, taču jūtas nedroši. Mirklī, kad nonākam strautu krustojumā, arī es pieķeros kartei un uzmanīgi kustamies uz priekšu. Viss ir uzzīmēts ļoti aptuveni, strautiņu krustojums pirms kontrolpunkta kā nenāk, tā nenāk. Nez no kurienes iesoļojam pļavā - mēs vispār visu šo laiku gājām uz pareizo pusi? Kompass virzienu apstiprina, taču dabā redzamais gan nē.
Abi sākam raizēties, taču turpinām iet uz priekšu. Kājas paliek aizvien slapjākas, nesaprotam kas un kā. Kādā mirklī atrodam cilvēku izmītas taciņas un neticīgi tām sekojam lielā neziņā.
Mazpamazām sāk piemesties panika. Kur mēs esam??? Te viss apkārt ir tik ļoti aptuvens. Brālis mūs uzvelk kādā kalnā. Punkta nav, brikšņi gan.
Ierosinu izlaist šo kontrolpunktu un doties uz lielā ceļa pusi. Ir pagājušas piecas stundas un uz šo punktu čakarējamies jau pietiekami ilgu laika posmu. Krišjānis padoties ne par ko nevēlas, turpinām iet uz priekšu un rāpjamies vēl vienā kalnā. Šeit es pamanu arī izbradātas taciņas, taču par kontrolpunktu nav ne ziņas. Dodoties virzienā uz ceļu, satiekam sešu stundu dalībnieces no Valmieras. Viņas mums nāk pretī, apgalvojot, ka KP48 tepat vien ir. Griežamies atpakaļ un atkal akli blandamies pa taciņām un puspļavām.
Un še tev nu bija - kādā pavisam nepamanītā egļu pudurī atrodu kontrolpunktu. Skaļi iesaucos un pat prieka asaras man nobirst pār vaigu. Fantastisks mirklis, taču laiku esam zaudējuši nedaudz par daudz.
Cenšamies atgūt uzticību savām orientēšanās spējām pēc tikko pārdzīvotā. Šoks un bailes bija pamatīgas un reizē smieklīgas - bijām tik tuvu un gandrīz aizgājām prom no punkta! Pa taciņām nedaudz saguruši un sasaluši dodamies uz divnieciņu, arī to meklējam pārāk tuvu pie ceļa un zaudējam vairākas minūtes.
Taču diezgan negaidīti ir pienākusi arī pauze. Šoreiz pārmaiņas pēc laiku šeit neuzņemu kā parasti. Slēdzu iekšā pulksteni, velkam atstarojošās vestes (ļoti viegli vienam no otra nepazust un atpazīt), ēdam un dzeram. Lukturi vēl uz pieres nelieku, ārā ir pietiekami gaišs.
Lieki teikt, ka šeit kārtīgi nosalām stāvot, taču citu variantu galīgi nebija.
Uz KP45 mums ir krietni samazinājies ātrums, tādēļ arī šķiet, ka ir RIKTĪGI ilgi jāiet. Izejot no punkta satiekam arī Sarmītes, viņas aiziet citā virzienā.
Uz mazās taciņas, virzoties uz KP56, apsēžamies un uzvelkam lukturus, es arī vēl vienu bikšu pāri un cimdus, pārvelkam sausas zeķes, kas bija diezgan milzīga kļūda (par to tūlīt pastāstīšu)
Ir pienācis tas dīvainais laiks, ko mēdz dēvēt arī par krēslu, kad lukturus it kā nevajag, lai gan tajā pašā laikā ir pietiekami tumšs, lai tos uzliktu.
Uzņemos vadību un dodamies purvā. Gandrīz jau uzreiz saslapinam kājas pāri potītēm, mierinu, ka tāpat viss slapjš būtu. Kad esam pārvarējuši pirmo purvu, izrādās, ka tieši pirms kalna, kur atrodas KP56 ir šaura zila svītriņa, kur es bravūrīgi dodos pirmā pāri un iestiegu ar abām kājām pāri pa ceļiem. Īsti nav kur pieķerties, Krišjānim sākas panika un viņš mani velk ārā. Man nav kur atsperties, saprotu, ka stiegu dziļāk un dziļāk iekšā. Beigu beigās kaut kā jau izkārpījāmies ārā, taču kārtējais šis baiļu moments lika mums būt piesardzīgākiem.
Protams, ka arī punkta rajonā neiztikām bez starpgadījuma. Vienā mirklī pamanu divas gaismas "nobraucam" gar priekšu. Apstājos un pārliecinos kartē - ceļam it kā priekšā nevajadzētu būt. Bailīgi ar Krišjāni saskatamies un turpinam ceļu, līdz sapratu, ka tā bija stirna. Cerēsim, ka citi meža zvēri mums šovakar vairs netraucēs.
It kā pulkstenis ir knapi seši, bet ārā valda pamatīga tumsa. Pēc KP56 apmeklēšanas es izvedu mūs ārā uz lielā ceļa caur pļavu. Esam arī pamanījuši, ka ārpus meža vējš pūš stiprāk un tagad arī sāk pilināt lietus uz galvas. Temperatūra ir tuvu nullei un mēs jau astoņas stundas vazājamies apkārt...
Vējš pūš man mugurā, Krišjānis sūdzas par muguras un plecu sāpēm, smagās somas dēļ. Man sāk palikt jau ārprātīgi auksti un pēkšņi parādās ļoti interesanta sajūta - bailes. Nezinu pat kādēļ, jo atrodamies uz ceļa un drošā situācijā, ar pietiekami daudz laika un smuki izplānotu maršrutu priekšā.. Bet man ir bail! Lukturis var spīdēt cik vien spoži grib, man tāpat ir diezgan nelaba nojausma. Domāju par iešanu mājās, Krišjānis man šīs iedomas aizdzen prom. Šoreiz viņš skaitās varonis un aizved gan uz KP34, gan uz KP37.
Pēc tam, man mugurā sāk pūst vēl vairāk. Taisām zvanu mammai un izrādās, ka viņa tepatās vien ir. Iespējams, ka varbūt pat satiksim viņu! Un, protams, ka ejot iekšā pa celiņu uz KP31, tas arī notiek. Viņa ar māsu solās mūs nosacīti pagaidīt, ja pasteigsimies, jo distances beigu daļa mums ir vienāda.
Neteiktu, ka ir palicis daudz laika līdz finišam... Mammas satikšana mūs abus ar brāli ir krietni uzmundrinājusi un mēs palielinam ātrumu, lai satiktos ap KP60 rajonu. Uz ceļa arī panākam viņas un ātri saplānojam atlikušo distances daļu kopā. Šķiet drošs variants, man visas bailes ir pārgājušas. Īsi aprunājam piedzīvoto, ar mammas māsu kopīgi smejam "nu PRIEKŠ KAM mums šis viss murgs ir vajadzīgs?!".
Lieki piebilst, ka laiks paliek tikai vēsāks. Ātri kustoties viss ir labi, bet orientēšanās kļūdas gadījumā, kad ir nepieciešams apstāties, ir ne tikai satraukums, bet traks aukstuma vilnis arī pāršalc pār muguru.
Rāpjoties kalnā uz kontrolpunktu ar numuru 55, visi četri nenoturam virzienu un aizmaldāmies pa kreisi. Es iedarbinu savas pēdējās neatmirušās pelēkās smadzeņu šūnas, virzos augstāk kalnā un redzu kādu spīdīgu jāņtārpiņu lidināmies. YES, cik labi ieraudzīt kontrolpunktu - iebļaujos un palieku stāvā sajūsmā par savām spējām! Ļoti priecīgā noskaņojumā virzāmies tālāk, apsoloties būt piesardzīgākiem. Skaidrs jau ir, ka visiem sāk mazpamazām "iet ciet".
Ar visu savu lepno uzvaras gājienu, esmu nonākusi bara priekšgalā. Krišjānis palicis krietni kluss un šoreiz esam mainītās lomās. Ar visiem trim cimdu pāriem, viņš nejūt roku un kāju pirkstus. Es neteiktu, ka mana situācija ir siltāka, taču ķermenis laikam ir nedaudz apradis ar tik stulbām izdarībām.
Uzmanīgi četratā ejam uz KP41. Lai gan sākumā raustāmies un īsti nesaprotam kā tā purva mala ir iezīmēta un kur viņa īstenībā dabā atrodas, kontrolpunkta tuvumā satiekam vēl citas rogaineru komandas. Bija pagājis kāds laiciņš, kopš redzēti citi sportisti.
Tālāk seko salīdzinoši īss gājiens un neliela KP42 norakšana. Beigās jau viss kārtībā, uzmundrinu brāli, ka tikai pavisam nedaudz ir atlicis līdz finišam. Krišjānis, nabadziņš, ir krietni pārmocījies un pārsalis, tādēļ tagad jau ir mana kārta viņu uzmundrināt.
Man pašai ar to motivāciju neiet super-labi, bet mierinu, ka tūlīt jau būs tā māja, aiz kuras jāgriež, un tad ceļu krustojums un tad vēl kāda pļaviņa ceļa malā...
Šie divi kilometri vilkās gaužām lēni, arī vēja pretestības dēļ. Lai gan sākumā likās, ka mums ir VESELA pusstunda, lai tiktu līdz finiša arkai, tagad sapratu, ka tas nav tik daudz. Arī vēl tādēļ, ka ātrums ir 10min/km
Mamma ar māsu ir ātri aizgājušas mums pa priekšu, arī citi traucās garām. Nepilnu kilometru pirms finiša sasniegšanas, arī man uznāk lūzums, jo jūtu kā uz pēdas plīst tulzna, taču sasparojos un pieskrienu klāt brālim.
Tālumā pamanām gaismas un balto telti. Sirsniņa iekliedzas no prieka, piespiežu brāli pēdējos pāris metrus uzskriet.
Atzīmējamies divas minūtes pirms kontrollaika beigām un pārsaluši ievelkamies teltī.
Ļoti jauki, ka ir radinieki, kas nofinišējuši stundu iepriekš un var atnest drēbes, siltu zupiņu un nedaudz apčubināt. Pārģērbties šķita neiespējami vismaz 35 min pēc finiša, jo viss ir tik ļoti atsalis un slapjš un pretīgs - kā nekā lietus lija pēdējās sešas stundas.
